Par to, ka Roma dibināta 21. aprīlī, vēsta jau latīņu leģendas, savukārt vēsturnieks Marks Tarentīnijs Varrs 1. gadsimtā pirms Mūsu ēras aprēķinājis, ka tas noticis 753. gadā p.M.ē. Šim datējumam, protams, vairāk sakara ar folkloru nekā ar vēsturisko patiesību.

Roma nav vecākā pilsēta uz zemeslodes, jau sen vairs nav lielākā un, droši vien, daudziem nešķitīs arī starp skaistākajām, tomēr Romas vārdam ir īpaša skaņa. Grūti iedomāties vēl citu tik spilgtu piemēru vēsturē, kad no vienas pilsētas kā no sēklas rodas milzu impērija. Vēsturnieki, raksturojot latīņus – Romas dibinātājus un Romas impērijas radītājus – allaž uzsvēruši šīs tautas gatavību piesavināties citur radušās lietas un idejas, un adaptēt tās savā kultūrā. Spilgts piemērs tam ir arī leģendas par Romas dibināšanu. Galvenie varoņi šais sižetos ir divi dvīņu brāļi – Romuls un Rems, un viņu senči, kā vēlas domāt romieši, bijuši no senās Trojas valdnieku dzimtas. Valdnieka Priama brālēna dēls Enejs ar pulku trojiešu pametis iznīcināšanai lemto pilsētu, un atklīdis līdz Tibras krastiem. Te trojieši apmetušies, un Eneja pēcteči, protams, kļuvuši par viņu ķēniņiem. Pēc vairākiem gadsimtiem valdnieku dzimtā izcēlusies ķilda – karaļa dēls Amulijs gāzis no troņa savu brāli, likumīgo ķēniņu Numitoru. Lai brālim nebūtu pēcnācēju, kas varētu vēlāk pretendēt uz varu, Amulijs pavēlējis brāļa vienīgajai meitai Reai Silvijai kļūt par vestālieti – priesterieni, kurai jāievēro celibāts. Tomēr pēc laika Rea Silvija izrādījusies mātes cerībās, un laidusi pasaulē divus apbrīnojami daiļus puisēnus. Vainīgais, kā vēsta mīts, bijis pats kara dievs Marss. Protams, jaunavības zvēresta pārkāpējai un viņas atvasēm lemta nāve, taču, kā parasti notiek šais gadījumos, kalps nav spējis bērnus nokaut, un ielaidis grozu ar zīdaiņiem Tibras upē. Abi mazie, ne bez upes dieva Tiberīna gādības, izskaloti pie Palatīna kalna, un te viņus uzgājusi un zīdījusi vilku māte. Vilks, cita starpā, ir dieva Marsa svētais dzīvnieks, un mīti par varoņu saistību ar zvēriem sastopami daudzviet pasaulē – lai atceramies kaut mūsu pašu Lāčplēsi. Tomēr ir arī vēsturiski konkrētāki motīvi, proti, par lupām senie latīņi dēvējuši arī lapsu dievības priesterienes, un vēlāk arī senākās profesijas pārstāves, tā ka pastāv iespēja, ka ar ‘lupu’ domāta nevis īsta vilcene, bet gan sieviete. Starp citu, salīdzinoši nesen arheologi atklājuši alu Palatīna kalnā, kur, saskaņā ar seno romiešu priekšstatiem, patiešām minētā vilku māte zīdījusi savus audžubērnus.

Romulu un Remu atradis gans Faustuls, bērni izauguši par varen spēcīgiem un daiļiem jaunekļiem. Pēc kāda laika apstākļi tos noveduši atpakaļ dzimtajā pilsētā, un tur taisnība triumfējusi: Amulijs gāzts, Numitoram atdots tronis, savukārt brāļi nolēmuši dibināt paši savu pilsētu. Viņi aicinājuši līdzi no senču pilsētas bēgļus, aizmukušus vergus un citus, kam tur dzīve nav šķitusi laba diezgan, un atgriezušies pie Palatīna kalna. Diemžēl te izcēlusies ķilda par to, kur tieši celt pilsētu, un strīda karstumā, kā arī bieži gadās mītos, Romuls Remu nokāvis. Tā nu viņš palicis vienīgais pilsētas cēlājs, un Roma ieguvusi viņa vārdu. Visas senās leģendas ir vienisprātis, ka tas noticis 21. aprīlī, savukārt vēsturnieks Marks Tarentīnijs Varrs 1. gadsimtā pirms mūsu ēras precizēja arī gadu – tas esot noticis 753. gadā pirms mūsu ēras.

Protams, senlaiku vēsturnieka aprēķini tāpat balstās leģendās, un konkrētais gada skaitlis nav uztverams kā vēsturisks fakts. Domājams, arī vārdu Roma devusi savam mītiskajam dibinātājam, nevis otrādi. Romas vārda izcelsmi mūsdienu zinātnieki meklē indoeiropiešu senvalodas saknē, kas apzīmē upi. Tomēr, kā liecina vēstures un arheoloģijas dati, Romas strauja attīstība tiešām sākusies tieši 8. gadsimtā pirms mūsu ēras, un pirmā nocietinātā apmetne tiešām atradusies Palatīna kalnā.