1613. gada 21. februārī Maskavā sapulcējusies Lielā Zemes sapulce ievēlēja jaunu Krievijas caru – Mihailu Fjodoroviču no bajāru Romanovu dzimtas. Ar viņu sākās Romanovu dinastija, kas valdīja Krievijā līdz pat tās monarhijas bojāejai 1917. gadā.

Kad 1584. gadā savas šīs zemes gaitas beidza Krievijas cars Ivans IV Bargais, viņš atstāja valsti ar tukšu kasi, karā novājinātu armiju un nežēlīgu vajāšanu iebiedētiem pavalstniekiem. Viņa dēls Fjodors Ivanovičs, saukts Dieva dotais, bija pēdējais dzimtā, kas savu izcelsmi saistīja leģendāro Krievzemes izveidotāju vikingu Rjūriku. Pēc Fjodora nāves 1598. gadā sākās ilgs varas cīņu, kaimiņvalstu intervences, posta un sabrukuma laiks – tā dēvētie „Juku laiki”. To noslēgumā Krievija trīs gadus bija vispār bez valdnieka, līdz 1613. gadā, pēc tam, kad tautas zemessardze bija padzinusi no Maskavas poļu garnizonu, šeit pulcējās Lielā Zemes sapulce un 1613. gada 21. februārī ievēlēja jaunu caru – tobrīd 16 gadus veco Mihailu Fjodoroviču no Romanovu dzimtas. Dinastijai bija lemts valdīt vairāk nekā 300 gadus – līdz pat Krievijas impērijas bojāejai 1917. gadā.

Dzimtas leģenda vēsta, ka Romanovi cēlušies no kāda prūšu virsaiša, kas, nespēdams aizstāvēt savu novadu pret Teitoņu bruņiniekiem, aizgājis uz Novgorodu. Puslīdz droši, tā ir tikai leģenda. Pirmais nepārprotami zināmais Romanovu ciltstēvs ir kāds Andrejs Kobila, kas 14. gs. piederējis pie Maskavas kņaza Semjona Lepnā svītas. Pavārds ‘Kobila’ tulkojumā nozīmē ‘ķēve’, un tas liek domāt, ka Andrejs kalpojis kā valdnieka staļļu pārraugs. Arī viņa dēli ieguvuši līdzīgus pavārdus: Semjons „Ērzelis”, Aleksandrs „Eglīte”, savukārt jaunākajam dēlam Fjodoram pavārds bija „Koška” – „Kaķis”. Šis Fjodors Koška, patiecoties izcilam diplomāta un valstsvīra spējām, guvis lielu ietekmi kņaza Donas Dmitrija laikā, liekot pamatu augstmaņu Koškinu dzimtai. Dzimta, kas laika gaitā pārdēvējās par Zaharjiniem, Maskavas bajāru elitē nonāca 1547. gadā, kad Anastasiju Zaharjinu par sievu izvēlējās jaunais cars Ivans IV. Anastasijas brāļadēls, godinot Anastasijas tēva un sava vectēva Romana Zaharjina piemiņu, sāka dēvēties pat Romanovu.

Kā pauž 19. gs. krievu vēsturnieks Vasīlijs Kļučevskis, cara Mihaila Romanova galvenā priekšrocība bijis viņa vājais raksturs un gaudenā miesa, kas likuši domāt, ka cars būs labdabīgs un lēnprātīgs, respektīvi – pakļāvīgs ietekmīgo bajāru gribai. „Gribēja izvēlēties ne to spējīgāko, bet to izdevīgāko,” raksta Kļučevskis. Tomēr jau sākotnēji zināmu stingrību cara varai piešķīra viņa valdonīgā māte Marfa. Pie tam Fjodors, kaut diezgan mazizglītots, bija apveltīts ar asu prātu un intuīciju, kas ļāvis spert nepieciešamos soļus izpostītās valsts sakārtošanai un daudz maz pieņemami pārtraukt karus ar spēcīgajām kaimiņvalstīm – Zviedriju un Polijas-Lietuvas valsti. Mihaila valdīšanas piektajā gadā no poļu gūsta atgriezās viņa tēvs Fjodors Romanovs. Cara Borisa Godunova laikā Romanovu ģimene tika represēta, Fjodoru piespieda pāriet mūku kārtā, bet tagad tas viņam ļāva kļūt par Krievijas Pareizticīgās baznīcas galvu – patriarhu. Tā laika Krievijā tas bija teju laicīgajam monarham līdzvērtīgs statuss, un nākamās divas desmitgades dēls un tēvs, tagad patriarhs Filarets, valdīja kopīgi. Krievijai šīs desmitgades bija izšķirošas. Tika mazināta Juku laikos uzplaukusī bajāru patvaļa, sakārtota nodokļu iekasēšanas sistēma, reformēta armija. Krievijā parādījās pirmās ražotnes. Maskavā uzplauka tā dēvētais Vācu ciems – no Eiropas ieceļojušo amatnieku, ārstu un krievu armijā nolīgto virsnieku kolonija. Beidzot savas šīs zemes gaitas 1645. gadā, cars Mihails Romanovs atstāja savam dēlam Aleksejam Mihailovičam gan iekšēji, gan ārēji stabilu valsti ar labu attīstības potenciālu.