1899. gada 21. jūlijā Oukpārkā, Ilinoisā, piedzima viens no slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem Ernests Hemingvejs. Viņš bija rakstnieks, kura lielākais kapitāls bija paša atmiņas un izjūtas. Nav brīnums, ka ar šādu attieksmi Hemingvejs kļuva par sava laika dižāko amerikāņu literātu.

Ernests Hemingvejs bija īpašs bērns, aizrautīgi sekoja līdzi visam, kas notika apkārt, bet tajā pašā laikā spītīgi nepieņēma to, ko uzspiest vēlējās vecāki. Viņš auga salīdzinoši labos materiālos apstākļos, jo ziemās ģimene dzīvoja Oukpārkā, bet vasarās devās uz savu vasaras māju pie Valūna ezera. Šīs brīvdienas bija atpestīšana zinātkārajam bērnam, jo varēja nekontrolēti dauzīties pa mežu, makšķerēt, spēlēties ar vietējiem indiāņu bērniem un, galvenais, aizmirst par piespiedu vijoles stundām. Hemingveja māte bija ieņēmusi galvā, ka bērns būs izcils mūziķis, tikai Ernests kategoriski atteicās no šāda likteņa.

Skolas laikā Ernests Hemingvejs iesāka rakstīt. Viņš publicēja vairākus rakstus vietējā skolas avīzē un aizdomājās par iespēju strādāt kā žurnālistam. Hemingvejs uzreiz pēc skolas beigām nolēma kārtējo reizi iet pret vecāku gribu un atteicās no viņu nodoma studēt augstskolā. Tā vietā viņš sāka strādāt Kanzassitijas vietējā avīzē. Viņš saņēma savā pārziņā pilsētas rajonu, kur bija gan slimnīca, gan policijas iecirknis, tāpēc Hemingvejs sāka atspoguļot jaunumus, kuros iepinās pilsētas lielākās padibenes. Tā viņš teju katru nakti pavadīja kopā ar kārtības sargiem reidos, apmeklējot vislētākās dzertuves, bordeļus un vislielākos nekārtības cēlājus.

Lūzums Hemingveja rakstnieka karjerā bija Pirmais pasaules karš. Viņš brīvprātīgi pieteicās par šoferi Sarkanajā Krustā un nonāca Itālijā. Aktīvajam dienestam Hemingvejs nederēja sliktās redzes dēļ. Taču arī kā šoferis viņš izpelnījās atzinību. Hemingvejs sākotnēji nonāca Milānas apkaimē. Taču drīz vien viņa daļa vairs nebija aktīvās karadarbības zonā un sākās karavīru valšķīgums. Viņi spēlēja beisbolu, izklaidējās un centās nedomāt par karu. Hemingvejam tas nešķita pareizi, tāpēc viņš pieteicās apgādāt frontes līniju ar pārtiku. Viena no šādām apgādes reizēm, glābjot itāļu karavīru, Hemingvejs pats nonāca krustugunīs. Par parādīto drosmi un ievainojumiem viņš saņēma augstus Itālijas apbalvojumus, bet mājās Ernests Hemingvejs kļuva ārkārtīgi populārs tieši savas drosmes dēļ. Tikai pēc kara viņš atzina, ka kara laikā bija pārāk godkārīgs muļķis.

Pēc Pirmā pasaules kara Hemingvejs atgriezās ASV. Viņš atsāka žurnālista karjeru, taču drīz vien pārcēlās uz Parīzi. Tieši Francijā Hemingvejs iepazinās ar Parīzes literāro inteliģenci un sāka vairāk domāt par rakstniecību. Tieši šīs ietekmes rezultātā kombinācijā ar kara atmiņām tapa vairākas ļoti labas grāmatas.

Popularitāti ieguva piemēram, darbs „Ardievas ieročiem”. Hemingvejs savās atmiņās rakstīja, ka Parīze bija unikālas laimes laiks. Viss šķita lieliski, netraucēja ne sadzīviskās neērtības, ne arī pieticīgie dzīves apstākļi. Pēc kāda laika arī Parīzes dzīvei pienāca beigas, Hemingvejs atgriezās ASV. Taču viņa ceļš uz Eiropu nebūt vēl nebija beidzies.

Rakstnieks bija iemantojis lielu popularitāti ASV. Viņš pat lielās depresijas laikos spēja pārdot savas grāmatas ar izcili labiem rezultātiem. Tāpēc viņš varēja atļauties ceļot un dzīvot uz savas jahtas vai nu Bahamu salās, vai arī Kubā. Vienīgi Otrais pasaules karš ierāva dēkaini pasaules notikumu virpulī. Hemingvejs atgriezās Eiropā jau Spānijas pilsoņu kara laikā, taču tieši Otrais pasaules karš lika uz lietām paskatīties vēl nopietnāk, nekā līdz tam. Viņš strādāja atkal kā korespondents, tikai šoreiz no Londonas. Tas gan netraucēja Hemingvejam būt klāt D dienā vai arī piedalīties izlūkošanas misijās Francijā.

Kara beigas atnesa rakstniekam vēl lielāku popularitāti un arī starptautisko atzinību. 1953. gadā viņš saņēma Pulicera balvu, bet pēc gada arī Nobela prēmiju literatūrā. Tad viņš iesāka atmiņu grāmatu „Svētki, kas vienmēr tev līdzās”, kurā atskatījās uz dzīvi Parīzē. Taču vairākas smagas slimības un paranoja sāka šķobīt rakstnieka veselību. Viņam šķita, ka FIB viņu izseko, ka tiek pārbaudīti viņa bankas konti un ka slepeni aģenti noklausās viņa telefona sarunas. Hemingveju ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, kurā viņam paredzēja vienu no briesmīgākajām ārstēšanas metodēm – elektrošoku. Dižā rakstnieka atmiņā pazuda daļa no iekrātajiem iespaidiem, kurus Hemingvejs raksturoja kā lielāko noziegumu, jo kas tas par rakstnieku, kam atņem pašu svarīgāko – viņa mūža kapitālu jeb visas dzīves laikā iekrātos iespaidus un emocijas. Nav brīnums, ka pēc izkļūšanas no slimnīcas, rakstnieks nošāvās. Savukārt FIB pēc noilguma bija spiests atzīt, ka rakstnieka dzīves laikā viņam tiešām sekoja. Izrādās, Ernests Hemingvejs nebija tik plānprātīgs kā šķita viņa ārstiem.