1547.gada 21.jūnijā Maskavā izceļas milzīgs ugunsgrēks. Šis ir jau otrais ugunsgrēks Krievijas galvaspilsētā, kas nāca kā milzīgs pārbaudījums jaunajam Krievijas caram. Ivans Bargais ar grūtībām saglabāja varu. Tāpēc arī vēsturnieki uzskata, ka ugunsgrēks, kurā izdega Kremlis un daļa pilsētas centra, nebija nejaušība, bet gan sazvērestība.

Ivans Bargais pie varas nāca salīdzinoši neilgi pirms lielā Maskavas ugunsgrēka. 1547.gada janvārī viņu kronēja par valdnieku, jau aprīlī aizdegās daļa centrālās Maskavas, bet 21.jūnijā – jau viss pilsētas centrs. Sākotnēji šie ugunsgrēki izskatījās kā liela neveiksme, lai gan vēlāk parādījās runas par sazvērestību. Tā kā ugunsgrēka laikā paklīda baumas par cara ģimeni, tad visticamāk ugunsgrēkus sarīkoja konkurējošās ģimenes, kuras zaudēja cīņā par cara krēslu.

Ivans Bargais bija jauns cars, viņam vēl bija daudz dažādu maldīgu priekšstatu par varu un savu tautu. Aprīlī, kad izcēlās ugunsgrēks vienā no pilsētas centra kvartāliem, tas šķita kā neveikls misēklis promejošā ziemā. Savukārt 21.jūnijā izcēlās ievērojami lielāka uguns nelaime. Aizdegās ne tikai jau daļēji izdegušie kvartāli, bet arī krietni svarīgāki pilsētas rajoni – tā divu dienu ugunsgrēkā izdega Kremlis, Arbata rajons, kā arī Tveras, Mjasņicka un Dmitrova rajoni. Pilsētā, kurā dzīvoja ap 100 tūkstošiem cilvēku, bojā aizgāja 2500 tūkstoši iedzīvotāju.

Tas, ka pilsētas krāsmatās varēja saskatīt apdegušus ķermeņus, šokēja pilsētniekus. Paklīda baumas, ka pie visa vainīga jaunā cariene. Viņa it kā pavēlējusi savākt apdegušo ķermeņus un izņemt bojā gājušo sirdis. Savukārt tos, kurus jau paspēja apglabāt, carienes kalpi slepus izrakuši, lai mirušo sirdis varētu samalt pulverī un tad, izšķaidītas ūdenī, varētu apgānīt mājas un pilsētas mūru sienas. Iemesls šādai carienes rīcībai bija it kā kaut kāda vājprātīga burvestība, kuras mērķus īsti saprast nevarēja.

Taču tie, kas saglabāja vēsu prātu, ātri saprata, ka ugunsgrēks ir visticamāk sazvērestība ne pret carieni, bet gan jauno caru. Papildus baumām par valdnieci, paklīda runas, ka pilsētu aizdedzināja pēc Gļinsku bajāru rīkojuma. Gļinski bija Ivana Bargā ģimene, tāpēc visticamāk, ka aizdedzināšanu sarīkoja tās konkurējošās ģimenes, kuras cerēja cara tronī iesēdināt savus pārstāvjus. Tā satrakotos maskaviešus uzrīdīja vienam no Gļinskiem, kurš aizgāja bojā. Trakais pūlis metās vienam no Gļinsku bajāriem virsū, bet viņa īpašumus izlaupīja un nodedzināja. Pārējā ģimene muka no pilsētas uz saviem lauku īpašumiem, bet pūļa dusmas sasniedza tos arī ārpus pilsētas.

Arī Ivans Bargais bija drošības apsvērumu dēļ izbraucis no pilsētas un tikai viņa parādīšanās nomierināja pūli. Ar milzīgu piepūli jaunais cars lika tautai atkāpties, sakot, ka Gļinsku muižā nav. Viņš pavēlēja pavalstniekiem klausīt savu valdnieku un izklīst. Pūlis ilgi nebija pierunājams, līdz beigās piekāpās. Tiklīdz dumpinieki pameta muižas teritoriju, Ivans Bargais pavēlēja atrast visus dumpja rīkotājus un sodīt tos ar nāvi. Lielā mērā pirmās varas vasaras uzbrukums un ugunsgrēks ietekmēja Ivana Bargā valdīšanas stilu. Jaunajam caram pazuda saulainās iedomas par savu tautu. Ar aso raksturu apveltītais cars vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka spēkam un bailēm ir vara. Viņš nežēlīgi izrēķinājās ar tiem, kas aizdedzināja pilsētu vai mēģināja uzrīdīt tautu savai ģimenei. Turklāt ieklausījies ietekmīga mācītāja domās, ka šis pārbaudījums ir Dieva dusmas, Ivans Bargais vēl vairāk nolēma kā valdnieks nonākt no „debesīm tuvāk zemei”. Viņš pieņēma lēmumu valdīt pār savu tautu ar zemiski spēcīgu tvērienu, lai nevienam nebūtu doma pakustēties pretējā virzienā. Tas gan nenozīmē, ka varas tīkotāji vairs necentās sarīkot sazvērestību, bet tāpat zināms, Ivans Bargais ilgi nedomāja, ko ar sazvērniekiem darīt.