Svētās Helēnas salu – nelielu zemes pleķīti Atlantijas okeāna vidū – zina pamatā kā gāztā Francijas imperatora Napoleona Bonaparta trimdas un nāves vietu. Portugāļu kuģinieki šo līdz tam neapdzīvoto salu atklāja 1502. gada 21. maijā.

Svētās Helēnas sala atrodas Atlantijas okeāna dienviddaļā, apmēram 1200 kilometru attālumā no Āfrikas un 1800 kilometru – no Dienvidamerikas krasta. Ar šiem pamatīgajiem attālumiem arī izskaidrojams fakts, ka līdz pat lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetam salā nebija ne vien cilvēku, bet arī jebkādu citu zīdītāju. Domājams, pirmie ļaudis, kuru acis skatīja apmēram 120 kvadrātkilometru lielo zemes platību, bija jūrnieki no portugāļu kapteiņa Žuana de Novas karaka, kas 1502. gada 21. maijā bija atceļā no Indijas uz Portugāli. Savu nosaukumu sala ieguva par godu Svētajai Konstantinopoles Helēnai, kurai veltīts 21. maijs.

Atklāšanas brīdī salā zaļoja tropu meži, kuros bija daudz tikai šeit sastopamu koku sugu. Diemžēl jau visai drīz vērtīgo sarkankoku un melnkoku ieguvēji, līdumnieki un salā ievestās kazas no šī krāšņuma atstāja vien trūcīgas skrandas grūtāk sasniedzamajās vulkānisko klinšu nogāzēs. Portugāļi šeit iekopa plantācijas, uzcēla kapelu un dažas mājas, izmantodami Svētās Helēnas salu kā ērtu pieturvietu tālajā ceļā no Eiropas uz Indiju. 16. gs. pēdējās desmitgadēs šais ūdeņos arvien biežāk sāka parādīties nīderlandiešu un britu burinieki, kas uzbruka portugāļu un spāņu kuģiem, liekot viņiem atteikties no šīs pieturvietas. Galu galā 1657. gadā britu valdība izdeva salas pārvaldīšanas licenci Lielbritānijas Austrumindijas kompānijai, un divus gadus vēlāk Svētās Helēnas salā ieradās pirmais britu gubernators.

Atrodoties aktīvu tirdzniecības ceļu krustpunktā, nākamos pāris gadsimtus Svētās Helēnas sala piedzīvoja pārticības un ekonomiskās aktivitātes laikus. 1815. gads šo nelielo zemes pleķīti trekniem burtiem ierakstīja pasaules vēstures annālēs: pēc neveiksmīgā mēģinājuma atgūt Franciju un sakāves pie Vaterlo šurp mūža trimdā tika izsūtīts bijušais imperators Napoleons Bonaparts. Šeit viņš pavadīja pēdējos sešus sava mūža gadus un arī beidza savas šīs zemes gaitas 1821. gada 5. maijā. 37 gadus vēlāk nelaiķa imperatora brāļadēls, kļuvis par Francijas imperatoru Napoleonu III, iegādājās Francijas valsts īpašumā sava leģendārā tēvoča pēdējo rezidenci, kura joprojām pieder Francijas Republikai.

19. gs. otrā puse nesa Svētās Helēnas salai nelabvēlīgas pārmaiņas: buriniekus pasaules tirdzniecības ceļos pamazām nomainīja tvaikoņi, kuriem svarīgākas bija ogles, nevis salā atrodamais dzeramais ūdens. 1869. gadā atklātais Suecas kanāls piedāvāja īsāku ceļu no Eiropas uz Indijas okeānu. Džeimstonas ostā piestājušo kuģu skaits strauji saruka. 20. gs. pirmajā pusē Svētās Helēnas salas ekonomika ieguva jaunu dzinēju – linu audzēšanu. Taču kad pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados lina audumu daudzviet sāka aizstāt sintētiskās šķiedras, Svētās Helēnas sala ieslīga saimnieciskā stagnācijā. Šobrīd britu valdība investē salas infrastruktūras attīstībā, sevišķi lidostas rekonstrukcijā, cerot padarīt Svētās Helēnas salu par pievilcīgu tūrisma galamērķi.