Ungārijas Republika, kas bija izveidojusies Pirmā pasaules kara beigās, sabrūkot Austroungārijas impērijai, ieslīga vairākus gadus ilgā iekšpolitiskā krīzē. Kaimiņvalstis atņēma Ungārijai plašas teritorijas, valsts iekšienē jaunā demokrātija tika samalta radikāli kreiso un reakcionāro spēku cīņā. Viens no šīs drāmas cēlieniem bija boļševistiskā Ungārijas padomju republika, kas tika nodibināta 1919. gada 21. martā. 

 

Pirmā pasaules kara izskaņā Ungārija sarāva visas saites ar Austroungārijas Hābsburgu impēriju, un kļuva par republiku, kuras priekšgalā nostājās prezidents Mihajs Kāroi – grāfs, ievērojamas aristokrātu dzimtas atvase, bet pēc politiskās pārliecības kreiss liberālis. No ungāru viedokļa viņi beidzot bija atguvuši suverenitāti, taču no Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu viedokļa Ungārija bija karu zaudējušās Austroungārijas impērijas mantiniece, kurai tagad bija piestādāms rēķins. Kāroi cerēja, ka jaunās neatkarīgās Ungārijas vārdā viņš vienosies par samērā saudzīgiem noteikumiem, bet vīlās – uzvarētāji bija gatavi dāsni apmierināt Rumānijas, Čehoslovākijas un topošās Dienvidslāvijas vēlmes, atdodot tām 2/3 kādreizējās Ungārijas karaļvalsts teritoriju, līdz ar apmēram trīs miljoniem tur dzīvojošo ungāru. Lai piespiestu Ungāriju piekāpties, uzvarētāji īstenoja blokādi, kas izraisīja smagu saimniecisko krīzi, pārtikas deficītu un praktiski pilnīgu kurināmā trūkumu. Smagajā 1918./1919. gada ziemā grāfa Kāroi popularitāte strauji ruka, un no revolūcijas un nākotnes cerību simbola viņš pārtapa nacionālā pazemojuma un kara likstu iemiesojumā.

Tajā pat laikā Ungārijā parādījās jauns politisks spēks – Ungāru komunistiskā partija, saformēta 1918. gada novembrī Maskavā no ungāru karagūstekņiem. Atgriezušies dzimtenē, šie radikāļi, sekodami savu „vecāko brāļu” Krievijas boļševiku paraugam, vairoja ietekmi ar skaļiem solījumiem un cerībām, ka ar Padomju Krieviju kā sabiedroto Ungārija atkaros kaimiņiem zaudētās teritorijas. Komunistu rindās stājās kara veterāni, jauni ideālistiski intelektuāļi, agrāk apspiesto minoritāšu pārstāvji, radikalizējās daudzi ungāru sociāldemokrāti. Kad 1919. gada martā Francija iesniedza Ungārijai ultimatīvu prasību atzīt jaunās apcirptās valsts robežas, grāfs Kāroi nolika valsts vadītāja pilnvaras, uzticēdams varu sociāldemokrātiem, kuri tūdaļ iesaistīja valdībā arī komunistus, un 1919. gada 21. martā tika pasludināta Ungārijas Padomju republika.

Ungāru komunisti praktiski tūdaļ sagrāba visu varu jaunajā valstī, atstumdami malā citus kreisos. Arodbiedrību līderis Šandors Garbai gan formāli palika valdības vadītājs, taču faktiskā vara piederēja ārlietu komisāram, komunistu līderim Belam Kunam. Jaunā valdība pasludināja visu aristokrātisko titulu un privilēģiju atcelšanu, baznīcas šķiršanu no valsts, bezmaksas izglītību, sāka nacionalizēt uzņēmumus, namīpašumus, finanšu iestādes, medicīnas un kultūras institūcijas; arī zemes īpašumus, kas pārsniedza 40 hektārus. Neiztika bez sarkanā terora, kas vērsās pret aristokrātiju, garīdzniekiem, bet pēc mērenāko sociāldemokrātu mēģinājuma 1919. gada jūnijā padzīt komunistus – arī sevišķi pret politiskajiem pretiniekiem. Ungārijas Sarkanā armija izvērsa sekmīgu iebrukumu Slovākijā, nodibinot te Slovākijas Padomju republiku. Tomēr padomju valsts mūžs Ungārijā nebija ilgs. Padomju Krievija varēja sniegt vien morālu atbalstu, toties Rumānija un Čehoslovākija īstenoja aktīvu karadarbību. Ungārijas Padomju republika beidza pastāvēt 1919. gada 6. augustā, kad Rumānijas armija ieņēma Budapeštu. Demokrātisko republiku Ungārijā atjaunot neizdevās. Rumāņiem aizejot, varu pārņēma konservatīvās reakcijas spēki ar viceadmirāli Miklošu Horti priekšgalā. Pēc baltā terora perioda, kas savā nežēlībā un apjomos krietni pārsniedza sarkano, tika nodibināts konservatīvi autoritārs režīms, kas Ungārijā pastāvēja līdz pat Otrā pasaules kara beigām, kad to nomainīja padomju totalitārisms.