1775. gada 21. novembrī Koventgārdena teātrī Londonā savu pirmizrādi piedzīvoja opera „Duenja” ar tēva un dēla Linliju mūziku un Ričarda Brinslija Šeridana libretu. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad aktualitāti nākamajos gadsimtos saglabājusi nevis mūzika, bet gan operas dramatiskais materiāls.

Opera, par kuru šodien ir mūsu stāsts, pieder tiem nedaudzajiem šī žanra darbiem, kurus atceras pirmām kārtām ne mūzikas, bet gan literārā materiāla dēļ. Publika, kas 1775. gada 21. novembrī pildīja Koventgārdena operteātra zāli, visdrīzāk, bija nākusi, nevis, kā saka, uz tēvu un dēlu Linlejiem – mūzikas autoriem, bet gan uz Šeridanu – uz Ričardu Brinsliju Šeridanu, operas dramaturgu.

Kāda 19. gadsimta vidū iznākuša „Duenjas” izdevuma priekšvārda autors raksta: „„Duenja” ir viens no tiem augstvērtīgajiem vecās angļu operas paraugiem, kuru ar baudu tvēra aizgājušā laikmeta publika. Kā ierasts, patīkami apvienojot sevī lirisko un dramatiskās situācijas, veikla dialoga un spilgti zīmēta rakstura valdzinājumu, šie skatuves darbi kalpoja gan publikas gaumei, gan tās spriedumam, jo tolaik publika meklēja vienlīdz saturu un skaņu, pat operā. Publikas gaumes maiņa teātra jautājumos ir teorētiskas analīzes vērts temats, jo skatuvei taču būtu „jārāda pastāvošie paradumi to tapšanā”. Mūsdienu uzlabojumi pavisam padzinuši no skatuvēm veco angļu operu – tādus darbus kā „Ubagu opera”, „Mīla laukos”, „Laionels un Klarisa” un „Duenja” – darbus, kurus radījuši pērnā gadsimta vadošie prāti un ar savām kompozīcijām rotājuši laikmeta pirmie mūzikas ģēniji; darbus, kuri ir spoži savā asprātībā, satīrā un vienlīdz spēcīgu un ticamu raksturu iemiesojumā.”

Turpmāk „Duenjas” ievada autors pauž nožēlu, ka šie izcilie skatuves darbi viņa laikā – 19. gadsimtā – krāj putekļus bibliotēku plauktos un nerod savu ceļu uz skatuvēm. Kas attiecas un 18. gadsimta angļu operu, tad – jā, tā tiešām joprojām nav lielā cieņā, katrā ziņā mūsu platuma grādos. Tomēr Šeridana darbs nebūt nav aizmirsts un turpina dzīvot kā dramaturģiska vērtība. Lugas raksturi patiešām ir dzīvi un katram aktierim ir bauda tādus iemiesot – droši vien arī tāpēc, ka Šeridans „Duenjā”, tāpat kā citās savās lugās, smēlies vielu paša dzīvē. Tā operas varonei Luīzei, jaunai un daiļai mīlētājai, ir daudz kopīga ar Šeridana jauno sievu Elizabeti – abām ir daiļa balss, abas viņu tēvi mēģinājuši piespiest iziet pie bagātiem, bet paveciem vīriem, un abas meklējušas glābiņu klosterī, lai izvairītos no negribētajām laulībām. Un arī jauno varoņu Ferdinanda un Antonio strīdos šķiet atskanam atbalss no nereti vieglprātīgā Ričarda Šeridana un viņa „prātīgā” brāļa Čārlza Šeridana mūžīgajiem strīdiem. Šos dzīvos un grodos raksturus autors ar apskaužamu azartu savij pārpratumu, intrigu un izjokošanu virpulī.

Tā nu ir noticis, ka Šeridana teksts nākamajos gadsimtos dzīvo no mūzikas neatkarīgu dzīvi – ar operu libretiem tā gadās visai reti. „Duenju” iestudē uz dramatiskajām skatuvēm, uzņem filmās, un divi citi komponisti pievērsušies šim sižetam, radot savus oriģinālus operas darbus. Viens no viņiem ir Katalonijā dzimušais komponists Roberto Gerhards, otrs – krievs Sergejs Prokofjevs, kurš savai operai devis nosaukumu „Saderināšanās klosterī”.

Un, jāteic, „Duenja” nepavisam nav sveša arī latviešu skatītājam – mēs šo lugu pazīstam ar nosaukumiem „Jauko māņu diena” vai „Atjautīgā aukle”.