Trafalgāra – šis vārds kaut ko nozīmē katram īstenam britam. 1805. gada 21. oktobrī britu flote, kuru komandēja admirālis lords Horācijs Nelsons, sakāva apvienotos franču un spāņu jūras spēkus kaujā pie Trafalgāras zemesraga Spānijas dienvidu piekrastē. Šai kaujā Lielbritānija apliecināja jūru valdnieces titulu, kuru nākamajos simt gados pēc Trafalgāras tai neviens nemēģināja atņemt.

 

Domājams, teju ikviens, kam nācies būt Londonā, ir apmeklējis arī Trafalgāras laukumu un aplūkojis majestātisko kolonu tā centrā. Tās virsotnē akmenī cirsts tālumā raugās admirālis lords Horācijs Nelsons – leģendārās Britu kara flotes pats leģendārākais komandieris. Laukums nodēvēts par godu admirāļa spožākajai uzvarai un pēdējai cīņai – jūras kaujai pie Trafalgāras zemesraga 1805. gada 21. oktobrī.

1805. gada augustā Eiropā uzliesmoja kārtējais karš pret Napoleona Franciju – tā dēvētajā Trešajā koalīcijā pret franču imperatoru iesaistījās Austrija, Krievija, Lielbritānija un vairākas mazākas valstis. Napoleona pusē cīnījās zemes, kuras viņš agrākajos karos bija pakļāvis savai ietekmei, tai skaitā – Spānija ar plašiem koloniāliem valdījumiem un diezgan ievērojamu floti. Franču un spāņu apvienotie jūras spēki vismaz kvantitatīvi bija britiem diezgan līdzvērtīgi. Kara sākumā Napoleonam bija plāns koncentrēt floti Lamanšā, izsist no turienes britus un pavērt ceļu franču armijas iebrukumam Britu salās.

Britu lielākā priekšrocība bija lieliski sagatavotie un pieredzējušie jūrnieki, sevišķi jau komandieri, kamēr Franču jūras virsnieku rindas bija izretinājis revolucionārais terors – daudzi bija nosūtīti pie giljotīnas, citi devušies trimdā. Atlikušie bija ietramdīti un neuzņēmīgi – un tāds, šķiet, bija arī franču-spāņu apvienotās flotes komandieris admirālis Pjērs Šarls Vilnēvs. Viņš, pretēji Napoleona norādījumiem, nedevās vis uz Lamanšu, bet pagriezās uz dienvidiem, iespējams, cerot labi nocietinātajā Kadisas ostā nogaidīt kara beigas. Napoleons, atmetis domu par iebrukumu Britu salās, pavēlēja Vilnēvam kuģot uz Itālijas dienvidiem, ko pēdējais sāka izpildīt vien tad, kad uzzināja, ka viņam draud atstādināšana.

Pa to laiku briti bija savākuši Kadisas tuvumā sabiedrotajiem līdzvērtīgu floti. Tās komandieris, admirālis lords Horācijs Nelsons jau kopš paša Franču revolūcijas karu sākuma 1793. gadā dienēja Vidusjūrā. Zaudējis labo aci Korsikas ieņemšanas operācijās, labo roku – kaujās par Santakrusu Kanāriju salās, ieguvis daudzus apbalvojumus un titulus, kopš 1803. gada lords bija britu Vidusjūras spēku pavēlnieks. Pamanījis tuvojamies Nelsonu, Vilnēvs pavēlēja griezties atpakaļ uz Kadisu, taču nelabvēlīgos vēja apstākļos daudzi kuģi lāgā nespēja izpildīt šo manevru. Tā nu sabiedrotie sagaidīja kauju, izkārtojušies ne sevišķi kārtīgā pusmēnesī. Nelsons apliecināja savu neordinārā taktiķa slavu, virzīdams savus kuģus nevis, kā ierasts, paralēli ienaidnieka līnijai, bet gan tai perpendikulāri divās kolonās. Trieciens trāpīja tieši sabiedroto pusmēness centrā, kur atradās viņu flagmanis un arī citi spēcīgākie kuģi. Pirmie britu līnijkuģi, kuri satuvinājās ar pretinieku, smagi cieta, taču jau drīz kaujā iesaistījās nākamie, tad vēl un vēl, un sabiedroto līnijas centrs tika pārsvara samalts.

Pašam admirālim Nelsonam nebija lemts pārdzīvot Trafalgāru: kaujas laikā viņa flagmanis „Victory” satuvinājās ar franču līnijkuģi „Redoutable”. Trāpīgs musketes šāviens no franču kuģa masta sadragāja divus mugurkaula skriemeļus. „Viņiem beidzot izdevās, esmu pagalam!” saļimdams bildis admirālis.

Nelsona spožā uzvara pie Trafalgāras gan nemainīja kara likteni. Decembra sākumā Napoleons triumfēja pār apvienoto austriešu un krievu armiju kaujā pie Austerlicas un drīz vien piespieda savus pretiniekus slēgt mieru. Tomēr Lielbritānija saglabāja jūru valdnieces titulu, kuru nākamajos simt gados pēc Trafalgāras neviens neuzdrīkstējās apšaubīt.