„Neviens nespēj aptvert vai iedomāties visus tos brīnumus, kuri šai pasaulē paliek neredzēti un neieraugāmi,” 1897. gada 21. septembrī rakstīja Ņujorkas laikraksta „The Sun” redaktors Čērčs, atbildot un astoņgadīgās Virdžīnijas vēstuli, kura viņa lūdza: „Pasakiet man patiesību – vai Santaklauss ir?”

 

„Godājamais redaktor! Man ir astoņi gadi. Dažas manas mazās draudzenes stāsta, ka Santaklausa neesot. Tētis saka: „Tas, kas ir rakstīts „The Sun”, tas arī ir patiesībā.” Lūdzu, pasakiet man patiesību – vai Santaklauss ir?” Šādu vēstuli Ņujorkas laikraksts „The Sun” 1897. gadā saņēma no astoņgadīgās Virdžīnijas O’Henlones. Viņai atbildēja viens no avīzes redaktoriem Frensiss Farsells Čērčs rakstā „Vai Santaklauss ir?”, kas tika publicēts „The Sun” slejās 1897. gada 21. septembrī.

„Jā, Virdžīnij, Santaklauss ir,” raksta redaktors Čērčs. „Viņš pastāv tikpat noteikti, cik noteikti pastāv mīlestība, dāsnums un nesavtība, un Tu jau zini, ka to ir pārpārēm un tie piešķir tavai dzīvei to lielāko skaistumu un prieku. Ak vai – cik gan skumja būtu šī pasaule bez Santaklausa! Tā būtu tikpat skumja kā pasaule, kurā nebūtu nevienas Virdžīnijas. Tajā vairs nebūtu bērna paļāvības, nebūtu dzejas, nebūtu romantikas – visa, kas padara šo dzīvi paciešamu. Mūs vairs iepriecinātu tikai tas, ko spējam sajust un redzēt. Mūžīgā gaisma, ar kuru bērnība piepilda mūsu pasauli, izrādītos izdzēsta. Santaklausu neviens nav redzējis, bet tas nenozīmē, ka Santaklausa nav. Vairums patieso lietu šai pasaulē ir tās, kuras ne bērni, ne pieaugušie nespēj saskatīt. Vai esi kādreiz redzējusi laumiņas dejojam dārzā? Protams, nē – bet tas nepierāda, ka to tur nav. Neviens nespēj aptvert vai iedomāties visus tos brīnumus, kuri šai pasaulē paliek neredzēti un neieraugāmi. Neredzamo pasauli sedz plīvurs, kuru pašķirt nav pa spēkam vislielākajam stipriniekam, pat visiem visos laikos dzīvojušajiem stipriniekiem kopā nē. Tikai ticība, fantāzija, dzeja, mīlestība, romantika spēj pašķirt šo plīvuru un uzlūkot, un iztēlot to dievišķīgo daili un svētlaimi, ko tas slēpj. Vai tas viss ir patiesībā? Ak, Virdžinij, tas vienīgais jau arī ir patiesais un paliekošais šajā pasaule!”

Tas ir īsts romantisma laikmeta manifests. Grūti spriest, cik daudz no Redaktora Čērča teksta tobrīd uztvēra astoņgadīgā Virdžīnija, tomēr daudzus gadus vēlāk viņa esot apgalvojusi, ka laikraksta atbilde nozīmīgi un pozitīvi ievirzījusi viņas tālāko dzīvi. Runājot par paša raksta likteni, tad atsauksmes citos preses izdevumos, kas tolaik ir vispārpieņemts nozīmīgas publikācijas indikators, tas neizpelnījās. Toties rakstu pamana lasītāji, un „The Sun” katru gad’ no jauna ap Ziemassvētkiem sāka saņemt regulārus lūgumus to atkal nodrukāt. Tā nu rakstiņš „Vai Santaklauss ir?” šodien ir kļuvis par visvairāk pārpublicēto amerikāņu preses materiālu, un sižets par mazo Virdžīniju, kura pūlas izdibināt Santaklausa eksistences noslēpumu, kļuvis par neatņemamu Amerikāņu Ziemassvētku folkloras sastāvdaļu. 1974. gadā tika uzņemta televīzijas animācijas filma, 1991. gadā – aktierfilma.

Un kā tad ar Santaklausu? Protams – joprojām dzīvāks par dzīvu! Šodien gan mēs saprotam, ka tā nav gluži tikai romantiska jūsma, kas ik Ziemassvētkus iepumpē viņa dzīslās jaunu mušmiru sarkanu asiņu dozu ar pamatīgām kokakolas promilēm. Mūsdienās Santakluass kļuvis arī par ikgadējā un globālā Ziemassvētku komerciālā buma simbolu. Tomēr gribētos domāt, ka arī Frensisa Čērča teiktais par patiesi esošo lietu dabu nav zaudējis nozīmi arī šodien.