1915. gada sākumā Pirmā pasaules karā iesaistītās valstis izmisīgi meklēja līdzekļus, ar kuriem pavērst karadarbību sev par labu. Vācieši šķitās tādu atraduši: 1915. gada 22. aprīlī pie Ipras Beļģijā viņi pirmo reizi vēsturē veica gāzu uzbrukumu.

1915. gada aprīlis; 1. pasaules kara pirmais pavasaris. Pusgadu iepriekš, uzsākot karadarbību, gan zaldāti, gan ģenerāļi abās frontes pusēs bija cerību spārnoti jau ap Ziemassvētkiem būt mājās ar uzvaru. Tā vietā karš bija iestrēdzis tranšeju dubļos, un gan militāristiem, gan politiķiem izmisīgi vajadzēja to atkal iekustināt sev vēlamajā virzienā. Bija vajadzīgs brīnumierocis, un 1915. gada pavasarī vācieši domājās tādu atraduši.

22. aprīlī Beļģijā pie Ipras bija saulaina pavasara diena. Pūta viegls austrumu vējiņš. Ap pieciem pievakarē franču koloniālā karaspēka karavīri, kuri atradās šajās pozīcijās, ieraudzīja, ka no vācu tranšeju puses viņu virzienā veļas netīri iezaļgans mākonis. Gaisā kļuva sajūtama nepatīkama smaka. Ātri sapratuši, ka labi nav, Antantes karavīri pameta savas tranšejas un muka, atstādami frontes līnijā 4,5 kilometrus platu robu. Vācieši gan nesteidzās uzbrukumā, un gausuma iemesls bija nepārprotams – viņi paši baidījās doties tur, kur nupat plūdis pāri hlora gāzes mākonis. Tā nu triecienuzbrukums nenotika, bet pirmais indīgās kaujas gāzes izmantošanas gadījums pasaules vēsturē bija noticis un pamanīts.

Jau pirms vairākiem gadiem pieņemtā Hāgas konvencija aizliedza lietot karā indes un saindētus ieročus. Bet vācieši iebilda, ka viņi laiduši gāzi no baloniem, kas nav nekāds ierocis. Un vai hlors ir inde, par to arī vēl varot strīdēties. Hāgas konvencijas formulējumi izrādījās viegli apejami, un Vācijas pretinieki, sapratuši, ka ar līgumu paragrāfiem nebūs līdzēts, sāka ar steigu izgudrot aizsarglīdzekļus un ražot paši savas kaujas ķimikālijas. Savukārt no frontes sāka pienākt ziņojumi par jauniem vācu gāzu uzbrukumiem un arī pirmajiem upuriem – britu un kanādiešu karavīriem, kuri miruši mokošā nāvē no saindēšanās ar smacējošo hlora gāzi.

Vācieši gan drīz pārliecinājās, ka džins, kuru viņi izlaiduši no pudeles, jeb, precīzāk izsakoties, no gāzes balona, viņiem pašiem sagādā vairāk raižu nekā labuma. Pirmkārt, vāci nebija apsvēruši to, ka Rietumu frontē biežāk pūš rietumu vēji, tātad pretiniekiem ir vairāk izdevības palaist gāzi uz vācu pozīcijām. Un izrādījās, ka Antantes valstu ķīmiskā rūpniecība spēj saražot vismaz tikpat indīgo gāzu kā Vācija. Jau 1915. gadā franči izmantoja jaunu indīgu savienojumu – fosgenu. Tas ir indīgāks nekā hlors, pie tam nav tik pamanāms. Tomēr vislielākais gāzu kara bieds izrādījās iprīts, kuru vācieši pirmo reizi laida darbā 1917. gadā jau atkal pie Ipras, kur šī ķimikālija arī ieguva savu populāro nosaukumu. Iprīts ir šūnas noārdoša viela, kas iedarbojas ne tikai ieelpojot, bet arī nonākot acīs un uz ādas. Uz ādas uzmetas baisas čulgas, kas pārsprāgstot atstāj ilgi nedzīstošus jēlumus.

Nekāds brīnumierocis no indīgajām gāzēm neiznāca. Diezgan drīz pierādījās, ka attiecīgi apmācītam un ar aizsarglīdzekļiem apgādātam karaspēkam gāzu uzbrukums nespēj radīt būtiskus zaudējumus. Kopējais no gāzēm mirušo skaits nevienā no Rietumu frontes armijām nepārsniedza desmit tūkstošus, kas uz kopējā slaktiņa fona nav liels skaitlis. Tikai Krievija jaunajām kara tehnoloģijām pielāgojās lēnāk, un maksāja par to ar dzīvībām – Austrumu frontē vācu gāzes nogalināja apmēram 56 000. Tomēr cipari šai gadījumā izsaka maz. Ar kaujas gāzi smagi saindētie gandrīz vienmēr mira mokošā nāvē, bet tie, kas pēc saindēšanās izdzīvoja – un tādu bija vairāk nekā miljons – ļoti bieži cieta no sekām visu atlikušo mūžu. Redzes zudums un pastiprināta saslimšana ar plaušu infekcijām ir visizplatītākās komplikācijas.