1485. gada 22. augustā kaujā pie Bosvortas, Anglijas vidienē, krita karalis Ričards III no Jorku nama. Līdz ar to Anglijā noslēdzās varas cīņas, kas ieguvušas Sarkanās un Baltās rozes kara nosaukumu, un arī vairākus gadsimtus ilgusī Plantagenetu dinastijas valdīšana.

„Šurp zirgu! Zirgu! Valsti atdodu par to!” tādi, saskaņā ar Viljama Šekspīra fantāziju, ir pēdējie vārdi, kurus pirms savas bojāejas izsaka Ričards III, pēdējais Anglijas karalis no Plantagenetu dinastijas. Dramaturga radītais priekšstats par šo karali un viņa valdīšanu mūsdienās tiek arvien nopietnāk apšaubīts, bet vienā ziņā Šekspīrs ir precīzs – Ričards III savu pēdējo stundu sagaidīja kaujas laukā pie Bosvortas, Lesteršīras grāfistē, 1485. gada 22. augustā.

 Nākamais karalis Ričards piedzima 1452. gadā Jorkas hercoga Ričarda ģimenē. Viņa senči bija cēlušies no 14. gs. valdījušā karaļa Edvarda III dēla Edmunda Lenglija, pirmā Jorkas hercoga. Visādā ziņā izcilais valdnieks Edvards tomēr bija atstājis mantojumā bagātīgu konfliktu potenciālu. Viņa nāves brīdī bija dzīvi četri viņa dēli, kuru troņa mantošanas kārtību iespaidoja Edvarda izdotais patents, kas noteica vīriešu līniju prioritāti. Laika gaitā dzimtu raduraksti krietni samudžinājās, mantošanas tiesībām radās dažādi argumenti, un nepilnus 70 gadus pēc Edvarda III nāves uzliesmoja cīņa par troni starp divu Edvarda dēlu pēcnācējiem – Jorkas un Lankasteras hercogu namiem. Šis pilsoņu karš vēlāk ieguva Sarkanās un Baltās rozes kara nosaukumu. Tas sākās, kad nupat bija noslēdzies tā paša Edvarda III savulaik sāktais Simtgadu karš starp Angliju un Franciju. Ilgais konflikts bija radījis veselu profesionālu karakalpu kārtu, kas tagad bez nodarbošanās klimta pa valsti un stājās augstmaņu dienestā. Tā veidojās privātas armijas – lielisks pilsoņkara resurss.

 Nākamā karaļa Ričarda tēvs krita kaujā, kad zēnam bija astoņi gadi, taču Jorki tobrīd cīņā guva virsroku, un Ričarda vecākais brālis tika kronēts par karali Edvardu IV. Tā kā praktiski visi Lankasteri bija gājuši bojā, Rožu karš aprima. Ričards kļuva par brāļa uzticamu līdzgaitnieku, jau visai jaunos gados ieņemdams nozīmīgus amatus. Kad 1483. gadā Edvards IV mira, sākotnēji par karali tika kronēts Edvarda IV vecākais dēls Edvards V, tobrīd divpadsmitgadīgs zēns. Taču tad nāca gaismā ziņas, ka Edvards IV, kad precējis savu dēlu māti, joprojām bijis saderinājies ar citu dāmu. Tas izrādījās pietiekams iemesls, lai Parlaments atceltu viņa pēcnācēju mantošanas tiesības, aicinot tronī Ričardu, kurš tika kronēts 1483. gada 6. jūlijā. Atceltais karalis Edvards V un viņa jaunākais brālis Ričards tika ieslodzīti Londonas Tauerā, kur pēc kāda laika mira; visdrīzāk – tika nogalināti. Šekspīra spalva, sekojot sava laika pieņēmumiem, viņu nāvē vaino Ričardu, taču mūsdienu pētījumi liecina, ka vainīgs tomēr varētu būt Ričarda varas pārņēmējs – pirmais Tjūdoru dinastijas karalis Henrijs VII.

 Ričmondas grāfi Tjūdori bija cēlušies no senas Velsiešu dzimtas, taču ar Lankasteriem viņus saistīja tikai ārlaulības sakari. Tas netraucēja Ričarda pretiniekiem izvirzīt Henriju Tjudoru par troņa pretendentu. Divus gadus pēc Ričarda kronēšanas Henrijs ar dažiem tūkstošiem franču un skotu algotņu izkāpa malā Velsā, kur viņam piebiedrojās viņa tautieši, vēlāk arī citi Ričarda pretinieki. Pie Bosvortas Ričardam gan bija skaitlisks pārsvars, taču ne visi viņa komandieri bija uzticami. Kaujas lauka tiešā tuvumā ar saviem spēkiem uzturējās lords Stenlijs, kurš sākumā tikai novēroja, nenostādamies nevienā no pusēm. Šis trešais spēks arī izrādījās izšķirošais, kad karalis Ričards, veicis riskantu manevru pāri visam cīņas laukam, ar savu gvardi uzbruka Henrija Tjūdora vienībai. Brīdī, kad šķita, ka Tjūdoram gals klāt, Stenlijs deva komandu savējiem, tie uzbruka Ričardam no aizmugures, karaļa bruņinieki tika apkauti, un arī pats karalis nogalināts.