1632. gada 22. februārī Toskānas lielhercogs Ferdinando II Mediči saņēma nozīmīgu sūtījumu – Galileo Galileja darbu „Dialogs divu galveno pasaules modeļu sakarā” – heliocentriskā Saules sistēmas uzbūves modeļa apoloģiju. No tā laika uzskatu viedokļa heliocentrisms bija ķecerība, par ko autoram nācās stāties inkvizīcijas tiesas priekšā.

 

1632. gadā astronoma Galileo Galileja darba „Dialogs divu galveno pasaules modeļu sakarā” pirmais eksemplārs tika nogādāts zinātnieka labvēlim Toskānas lielhercogam Ferdinando II Mediči. Grāmatā autors aizstāv mūsdienās pašsaprotamo heliocentrisko pasaules modeli – priekšstatu, ka Zeme griežas ap Sauli. Publicēšanas laikā „Dialogs” sagādāja Galilejam inkvizīcijas tiesas prāvu, publicēšanās aizliegumu un mājas arestu līdz mūža beigām.

1543. gadā poļu astronoms Nikolajs Koperniks publicēja savu darbu „Par debesu sfēru griešanos”. Tajā viņš pirmoreiz pamatoti definēja heliocentrisko pasaules uzbūves modeli ar Sauli kā statisku centru, kuram apkārt rotē citi debesu ķermeņi, tai skaitā Zeme. Mūsdienās pašsaprotamais priekšstats tā laika cilvēku vairumam šķita absurds – gadu tūkstošiem empīriskā pieredze bija vedinājusi uzlūkot tieši Zemi kā nekustīgu un stabilu pasaules asi, ap kuru kustas viss cits debesīs saskatāmais. Pat daudzi tālaika gaišākie prāti nespēja pieņemt Kopernika atziņas. Visi Bībeles fragmenti, kas tā vai citādi piesauc debesu ķermeņu kustību, protams, atspoguļo geocentrisko modeli, attiecīgi gan katoļu, gan protestantu teologi 16. gs. beigās bija vienisprātis, ka heliocentrisms ir ķecerība. Un ķecerība bija visbīstamākais grēks, kas pelnīja arī gluži laicīgu sodu. Par to nācās pārliecināties Kopernika ideju turpinātājam, itāliešu astronomam Galileo Galilejam, kad viņš laida klajā savu darbu „Dialogs divu galveno pasaules modeļu sakarā”. Grāmatas pirmo eksemplāru autors nosūtīja savam patronam, Toskānas lielhercogam Ferdinando II Mediči, kurš to saņēma 1632. gada 22. februārī.

Galileja darbs rakstīts klasiskā dialoga žanrā. Diskutētāju ir trīs: filozofs Salviati pauž autora heliocentriskos uzskatus, viņam oponē geocentrists Simplicio, savukārt lajs Sagredo sākotnēji ir neitrāls spriedējs. Pēc ceturtās diskusiju dienas Salviati argumenti gūst pārsvaru, un Sagredo atzīst heliocentriskā pasaules uzskata pārākumu.

Dialoga publikācijas laikā Galilejs jau bija turpat septiņdesmit gadus vecs, un viņa domstarpības ar katoļu baznīcu ilga jau gandrīz divas desmitgades. Jau 1616. gadā inkvizīcijas teologu komisija bija pavēlējusi astronomam atturēties no heliocentrisku uzskatu paušanas. Tomēr 1623. gadā par pāvestu kļuva progresīvais Urbāns VIII, kurš sākotnēji pret Galileju bija ļoti labvēlīgs, un tas, acīmredzot, iedrošināja zinātnieku „Dialoga” publicēšanai. Tā izrādījās pārāk liela uzdrīkstēšanās – Galilejs tika izsaukts uz Romu, kur stājās inkvizīcijas tiesas priekšā. 1633. gada 22. jūnijā tribunāls atzina viņu par vainīgu agrākā aizlieguma neievērošanā un piesprieda publicēšanās aizliegumu un ieslodzījumu cietumā līdz turpmākam lēmumam. Cietumu gan drīz nomainīja pret mājas arestu Galileja īpašumā netālu no Florences, taču no tā zinātnieks netika atbrīvots līdz pat savai nāvei deviņus gadus vēlāk.

Galileja prāva, sevišķi vēlākajos gadsimtos, sagādāja Romas Katoļu baznīcai agresīva tumsonības perēkļa reputāciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai divus gadsimtus vēlāk, 1835. gadā Svētais Krēsls no aizliegtās literatūras saraksta svītroja Kopernika „Par debesu sfēru griešanos” un Galileja „Dialogu divu galveno pasaules modeļu sakarā”. Tomēr mūsdienu pētnieki atzīst, ka Galileja prāvas laikā astronomijas zinātne vēl ne tuvu nebija uzkrājusi pietiekamu atziņu bagāžu, kas ļautu nepārprotami spriest par labu heliocentriskajiem uzskatiem. Pie tam pats „Dialoga” autors dažviet lieto aplamus argumentus, bet nereti ir drīzāk rakstnieks, nevis zinātnieks, mērķtiecīgi tēlojot savu oponentu kā stūrgalvīgu vientiesi.