1634. gada 22. jūnijā vēl ne tik slavenais mākslinieks Rembrants apprec savu mīļoto Saskiju van Eleinbruhu. Viņa nāk no pietiekami ietekmīgas ģimenes, kurā netrūkst advokātu, uzņēmēju, ierēdņu un pat mēru. Savukārt Rembrants ir juteklīgs mākslinieks, kura sociālais statuss viennozīmīgi neder tādai sievai kāda ir Saskija. Lai arī kādi būtu sabiedrības aizspriedumi, pāris dzīvo saticīgu laulības dzīvi.

 

Rembrants ir unikāls mākslinieks, kurš iemieso zelta laikmetu holandiešu mākslā. Viņš ir īpatnēja paskata cilvēks, kurš ne tikai ģeniāli glezno, bet arī aizraujas ar laicīgās dzīves niekiem – uzdzīvo, tērē naudu un iesaistās avantūrās. Taču tas neatturēja salīdzinoši augstākās kārtas pārstāvi Saskiju van Eleinruhu iemīlēties māksliniekā.

Abi satikās ar paziņu starpniecību Amsterdamas mākslas tirgū. Saskijas brālēns vai arī onkulis esot tirgojis mākslas darbus, bet Rembrants tos gan zīmēja, gan arī palīdzēja pārdot. Kad abi iepazinās, Rembrants vēl ne tuvu nebija tik slavens, kā varētu domāt. Saskijas ģimenē bija ietekmīgi juristi, uzņēmēji, pat pilsētas mēri, kamēr Rembranta senči varēja lepoties ar maiznieka, dzirnavnieka un kurpnieka amatiem. Taču abu liktenim savīties palīdzēja nelaimīgi dzīves apstākļi. Saskija bija jaunākais bērns savā ģimenē un viņa bija pietiekami jauna, kad nomira gan viņas māte, gan arī tēvs. Tāpēc viņai bija jādzīvo pie vecākās māsas, kura labprāt ātrāk izdeva māsu pie vīra. Kad Saskija ar Rembrantu iepazinās, viņi sajutās īpaši. Aptuveni trīs gadus Rembrants aplidoja savu mīļoto, līdz nolēma lūgt viņas roku.

Pastāv gan divas dažādas versijas par abu kāzām. Viena no tām vēsta, ka Rembrants ar Saskiju apprecējās slepus gadu pirms īstajām kāzām. Iemesls esot bijis gan abu daba, gan arī nevēlēšanās sēdināt vienā baznīcā sociāli atšķirīgas ģimenes. Vai tā varētu būt patiesība, grūti teikt. Zināms, ka par kāzu datumu uzskata 1634. gada 22. jūniju. Un šī laulība skaitījās laimīga, jo, izņemot bērnus, abiem nekā netrūka. Saskijas pūra nauda un Rembranta ienākumi bija pietiekami lieli, lai atļautos privātu namu tā laika Amsterdamas ebreju rajonā. Abi viens otram veltīja ļoti daudz uzmanības un Rembrants vairākās gleznās attēloja tieši savu sievu. Tie, kas pārzina Rembranta daiļradi, saka, ka pēc kāzām ir jūtams savāds maigums un gādība meistara otas vilcienos. Tomēr deviņus gadus ilgajā laulībā vienīgās raizes sagādāja bērnu trūkums. Trīs bērni nomira ļoti mazā vecumā, tikai dēls Titus nodzīvoja līdz pieaugušā vecumam. Tomēr vienīgā dēla audzināšanu aizēnoja Saskijas nāve 1642. gadā. Viņai bija tikai 30 gadu un nāvi izraisīja tuberkuloze. Rembrants bija satriekts. Viņš pārveidoja vairākas savas gleznas, kurās centās koriģēt iespaidus par savu sievu. Unikāls piemērs ir viena no gleznām, kas tagad glabājas Ermitāžā, tā attēloja sievu, kuras vaibstus vēlāk Rembrants pārveidoja.

Tomēr lieta, kas pavadīja Rembrantu visu dzīvi, bija viņa spēja iztērēt savu naudu. Māju viņš nespēja izmaksāt, jo ieguldīja savus ne mazos ienākumus dažādos mākslas darbos. Izsoļu bizness piedzīvoja grūtus laikus un Rembranta ieguldījumi nesa tikai zaudējumus. Rembrants pat tika pasludināts par bankrotējušu un viņa mīļākā un arī vienīgais dēls reģistrēja uzņēmumus, kas pieņēma pasūtījumus, lai Rembrants varētu strādāt. Amsterdamas mākslinieku ģilde par parādiem aizliedza Rembrantam izpildīt līgumdarbus, bet šāda darbības optimizācijas shēma ļāva meistaram nopelnīt vismaz kaut kādus honorārus. Viena lieta gan palika nemainīga, cik tik ilgi Rembrants to spēja, viņš centās nepārdot savas mūžībā aizgājušās sievas portretus. Lai arī viņam pēc sievas nāves bija vairākas mīļākās, sievas portreti mākslas tirgos nonāca tikai piespiedu kārtā, lai segtu dižā meistara parādus.