1813. gada 22. maijā Leipcigā piedzima viens no dižākajiem vācu komponistiem Vilhelms Rihards Vāgners. Viņš ne tikai iesāka jaunu ēru vācu klasiskās mūzikas dzīvē, bet arī operu rakstīšanas manierē. Vāgners kļuva par pirmo, kurš uzskatīja, ka operas komponists ir atbildīgs par visu darba apjomu – gan mūziku, gan libretu, gan dejām un dekorācijām. Prasīgs pret sevi, Vāgners dzīvoja pārdzīvojumiem bagātu dzīvi.

Vilhelms Rihards Vāgners ir viens no fundamentālajiem komponistiem, kurš ietekmējis ne tikai kultūras, bet arī sociālo un politisko dzīvi. Viņš piedzima daudzbērnu ģimenē Leipcigā laikā, kad vācu ideoloģiskā formēšanās bija savā šūpulī. Bez lielisku skaņdarbu komponēšanas vai diriģēšanas, Vāgners arī rakstīja politiskus rakstus, pārdomas par to, kas ir Vācija un vācieši, cik piemēroti kultūras dzīvei ir ebreji un cik lielai un dižai jābūt nācijai, lai radītu pamatīgus darbus mūzikā vai jebkurā citā mākslas jomā. Vāgners bija prasīgs tik lielā mērā, ka nežēloja sevi, bet dižajam ģēnijam piemita arī nespēja tikt galā ar ierastajiem dzīves izaicinājumiem.

Vāgners piedzima 1813. gadā kā jaunākais no deviņiem bērniem ģimenē. Tēvs agri aizgāja viņsaulē, bet māte uzsāka kopdzīvi ar Vāgnera tēva draugu. Līdz noteiktam vecumam komponists pat nenojauta, ka patēvs nav viņa bioloģiskais tēvs. Tomēr šī dzīves pārmaiņa bija ļoti svarīga. Vāgnera tēva draugs bija mūziķis un tieši viņa ietekmē atklājās lielais Vāgnera talants.

Skolā Vilhelmu Rihardu Vāgneru skoloja bez maksas. Klavierskolotājs, izdzirdējis zēna prasmes, naudu neprasīja, jo uzskatīja, ka viņa svēts pienākums ir skolot Vāgneru par brīvu. Jau tīņa gados Rihards Vāgners sāk komponēt, bet skolotājs šos darbus dod spēlēt citiem mācekļiem. Vāgnerā attīstās spēcīgas komponista pazīmes un viņš tikai piepelnās kā diriģents vai meistars vietējās skolās vai baznīcās, lai varētu sevi veltīt mūzikas radīšanai.

Diezgan agra parādība, kas vajās Vāgneru visu dzīvi, ir viņa nespēja neiekulties parādos. Jau pašos karjeras pirmsākumos viņam nākas mukt no Vācijas, jo Vāgneru vajā parādu piedzinēji. Viņš mūk uz Kēnigsbergu, bet vēlāk nonāk arī Rīgā. Divu gadu laikā Vāgners Rīgā vada operu, bet atkal spiests mukt, jo parādi paši no sevis nemazinās. Tā viņš nonāk Londonā, lai turpinātu mētāties apkārt pa Eiropu. Liels pavērsiens ir, kad Vāgners var atgriezties Vācijā. Ceļā no Parīzes uz Drēzdeni, Vāgners atzina sentimentus, kas radās, kad viņš ieraudzīja Reinu. Dižais Vācijas patriots gan ilgi neizbaudīs dzimteni, jo par kreisi radikāliem politiskiem uzskatiem būs spiests no Drēzdenes mukt.

Jau no pašiem pirmsākumiem Vāgners komponē skaņdarbus, kas ir monumentāli un apjomīgi. Viņš uzskata, ka komponista darbs ir t.s. ”totālais darbs”, kas nozīmēja, ka komponistam ir jārada viss uzvedums, sākot ar mūziku un libretu, beidzot ar uzveduma vietas atrašanu un dekorācijām. Tāpēc arī Vāgners ļoti daudz enerģijas velta dažādu uzvedumu rīkošanai. Trimdas laikā Šveicē Vāgnera darbos parādās krietni politizētāks vēstījums, jo Vāgnera filozofiskajos rakstos, kurus viņš atļaujas publicēt, jaušama antisemītiskā daba un reakcionārie politiskie uzskati. Pats Vāgners sevi uzskata par kreiso sociālistu.

Lai arī Vāgners ievērojami ietekmējās no baroka mūzikas, viņa privātā dzīve sagādāja daudzus pacēlumus, kuru laikā viņš radīja skaņdarbus, kas veltīti jūtām un mīlestībai. Īpaša ir opera “Tristans un Izolde”. Tomēr arī pats Vāgners bija īsts emociju kamols, viņš allaž sapina mīlas intrigas ar savu atbalstītāju sievām, bet par komponista otro sievu kļuva drauga Ferenca Lista meita, kura arī bija jau precējusies. Vāgners uzskatīja, ka dzīvē galvenā nozīme ir mākslai – aklai, impulsīvai, tiešai. Viņš ne tikai pēc šāda principa radīja savus skaņdarbus, viņš pēc tāda principa dzīvoja. Mūža nogalē Vāgners pats izveidoja savu teātri, kurā ar mainīgām sekmēm iestudēja savus darbus. Apjomīgākais darbs, ko radīja Vāgners, protams, bija “Nībelunga gredzena” četras operas. Tieši uz Vāgnera operu fundamentālisma, savas pozīcijas uzbūvēja nacionālsociālisti ar Ādolfu Hitleru priekšgalā. Vāgners nodzīvoja 69 gadu garu mūžu, cenšoties nomierināt kreditorus, dusmīgus piekrāptus vīrus vai arī pretēju uzskatu domātājus. Vāgnera ietekme bija tik liela, ka viņu uzskata par pagrieziena punktu mūzikas pasaulē. Viņa darbi bija gluži kā viņš pats – sarežģīti, saspringti un ļoti apjomīgi un detalizēti.