Apmēram 25 gadus Rihards Vāgners strādāja pie sava mūža izcilākā veikuma – četru operu cikla „Nībelunga gredzens”, kurā caur viduslaiku eposa tēliem risina sava laika – 19. gadsimta – problemātiku. Cikla pirmās operas „Reinas zelts” pirmizrāde notika Minhenē 1869. gada 22. septembrī.

„Reinas zelts! Reinas zelts!

Skaistums tu spulgais, cik cildeni, cēli tu spīdi!

Sensenais spožums mirgo un mirdz mums tik svēts!”

Tā, Reinas viļņos rotādamās, dzied trīs ūdensmeitas, kurām uzticēts sargāt dārgumu – Reinas zeltu. Tas, kurš izkals gredzenu no šī zelta, gūs varu pār visu pasauli, taču par to būs jāmaksā barga cena – jāatsakās no mīlestības. Un atrodas tāds, kurš gatavs šim upurim – ļaunīgais Alberihs no rūķu Nībelungu cilts nolaupa zeltu un darina no tā varas gredzenu. Tā sākas Riharda Vāgnera opera „Reinas zelts” – pirmā no četru muzikālo drāmu cikla „Nībelunga gredzens”.

Pat komponists savā autobiogrāfijā min, ka „Nībelunga gredzena” iecere viņam radusies trauksmainajā 1848. gadā, kad Eiropu satricina revolūciju vilnis. Tomēr jau agrāk Vāgnera uzmanību saistīja mitoloģiski sižeti, tai skaitā „Nībelungu dziesma” – 12. un 13. gs. mijā tapusi episka poēma, kuras pamatā ģermāņu leģendas par varoni pūķa kāvēju Zigfrīdu un Burgundijas valdniekiem Nībelungiem. Vāgnera interpretācijā eposs izvērtās par grandiozu četru operu ciklu, kura idejiskais apvārsnis tālu pārsniedza oriģinālos motīvus. Darbs pie „Nībelunga gredzena” cikla ilga apmēram ceturtdaļgadsimtu, un šai laikā nobrieda arī iecere par īpašu Vāgnera skatuvi, kas galu galā īstenojās Baireitas opernamā. Komponista vēlme bija pirmiestudēt visu ciklu kopumā, tomēr, sava atbalstītāja Bavārijas karaļa Ludviga II pierunāts, viņš piekrita izrādīt gatavās daļas jau ātrāk, un tā nu cikla pirmā darba „Reinas zelts” pirmizrāde notika Bavārijas Karaliskajā galma un valsts teātrī Minhenē 1869. gada 22. septembrī.

No Reinas zelta darinātais varas gredzens kļūst par operas sižeta centru. Rūķis Alberihs ar tā palīdzību pakļauj savus ciltsbrāļus, taču viņam pašam to nolaupa dievu valdnieks Votans. Bet Alberihs dod Reinas zeltam jaunu lāstu – tagad šo gredzenu kaismīgi iekāros ikviens, un tā īpašniekam nāksies dzīvot pastāvīgās bailēs par savu dzīvību. Votans gredzenu drīz zaudē – to nākas atdot kā izpirkumu par jaunības dievieti Freiju milžiem Fafneram un Fasoltam. Tikko ieguvuši gredzenu, milži sāk par to ķīvēties, un Fafners nosit brāli – Alberiha lāsts sāk piepildīties. Operas finālā dievi gan svinīgi iesoļo savā jaunajā namā – Valhallā; taču nākamās cikla operas tos vedīs pretī traģiskam finālam – „Dievu mijkrēslim”. Vācu muzikologs Kristiāns Kādens šādi raksturo Vāgnera simbolismu: „Zelts ir tas pamats, uz kura izvēršas Alberiha, Votana, Zigfrīda un Brunhildes drāma. Mīlestību un cilvēcību nolādējušā rokās zelts kļūst par ekspluatācijas un apspiešanas līdzekli, par gredzenu, kas sniedz tā īpašniekam neierobežotu varu. Precīzāk sakot – zelts pārvēršas par kapitālu.”