1940.gada 22.jūnijā Francijas valdības pārstāvji paraksta kapitulācijas aktu. Nacistiskā Vācija ar Ādolfu Hitleru priekšplānā var berzēt rokas – nīstākais pretinieks kopš Pirmā pasaules kara ir pazemots, turklāt kapitulācija parakstīta tajā pašā vilciena vagonā, kur iepriekš padevās Vācija. Franciju sagaida sadalīšana okupācijas zonās un spēcīgas pretošanās kustības rašanās.

Vācijas uzbrukums Francijai bija viens no Hitlera spožākajiem militārajiem panākumiem – rūpīgi plānota kaujas operācija, kuru tās darbības laikā pārplānoja, lai ar milzīgām pūlēm pārsteigtu Franciju tās vājākajā punktā. Kad vācu karavīri ieņēma Francijas pilsētas, iedzīvotāji uzsvēra, ka iebrucēji izturējās iedomīgi un augstprātīgi. Pēc nepilnu divu mēnešu kaujām viņiem bija pamats iedomībai – Francijas militārie vadītāji pilnībā bija kļūdījušies ar kara plānošanu.

Pirmā pasaules kara laikā Vācijas karavīri visvairāk mocījās tieši karā ar Franciju. Četrus gadus karš nenoveda ne pie kādām īpašām pārmaiņām. Tāpēc gatavojoties Otrā pasaules kara kaujām, Hitlers un viņa militārie padomnieki nolēma kardināli mainīt savu stratēģiju. Nevis iesēsties garās neefektīvās ierakumu kaujās, bet gan panākt uzvaru ātru, mehanizētu uzbrukumu formā. Francūži savukārt iedomīgi turējās pie kādreizējās militārās slavas. Nolēma uzbūvēt milzīgu nocietinājumu līniju uz robežas ar Vāciju, bet pārējās kaujas novirzīt uz Beļģiju un Nīderlandi, lai nebūtu jākaro savā zemē. Lielākā kļūda, ko pieļāva franču militāristi – viņi nolēma, ka Ardēnu kalni nebūs piemēroti Vācijas mehanizēto vienību uzbrukumam. Tāpēc atvilka spēkus no Ardēniem, lai vairāk uzmanības pievērstu Beļģijai un Nīderlandei.

Mažino līnija, kas bija par bargu naudu uzcelta uz Vācijas robežas izrādījās pilnīgi nederīga. Vācija nolēma izmantot Francijas vājāko punktu Ardēnu kalnus un tieši pār tiem celt pāri savu iebrukumu. Vācijas armija bija krietni mobilāka un manevrēt spējīgāka. Tā bez īpašām pūlēm iegāja Francijā un panāca uzvaru. Nepilnu divu mēnešu laikā Francija saprata, ka nespēj pretoties. 15.jūnijā premjerministrs Pols Reino demisionēja, jo atteicās uzņemties kapitulāciju uz saviem pleciem. Viņa vietā nāca 1.Pasaules kara varonis maršals Petēns, kurš deva atļauju sākt sarunas par Francijas padošanos. Vienīgā atšķirība – nekādu sarunu nebija.

1940.gada 22.jūnijā Vācijas delegācija ar Hitleru priekšgalā ieradās Kompjeņā uz pamiera parakstīšanu. Vācieši jau bija sastādījuši kapitulācijas aktu un nedeva francūžiem ne mazākās cerības, ka aktā kaut ko vēl varēs mainīt. Lai sajustu saldo revanša garšu, Hitlers lika no muzeja uz kapitulācijas akta parakstīšanas vietu atvest maršala Foša vilciena vagonu, kur pēc Pirmā pasaules kara kaunpilnu padošanos parakstīja Vācija, iezīmējot impērijas beigas. Tagad pienāca atriebes diena. Francijas valdības pilnvarotais sēdēja vagonā un bezjēdzīgi centās panākt izdevīgākus nosacījumus kapitulācijai. Vācieši Vilhelma Keitela vadībā, uzstādīja pēdējo ultimātu – vai nu Francija paraksta bezierunu padošanos pusseptiņos vakarā, vai arī karš turpinās. 20 minūtes pēc noteiktā termiņa Francija padevās.

Kapitulācijas akts noteica, ka Franciju sadalīs divās daļās, okupēto zonu uzraudzīs Vācija, neokupēto marionešu valdība, kas ieguva nosaukumu Viši režīms. Lielākais kauns, ko Francija nespēja piedod sev, tā bija spiesta pieļaut nosacījumu, ka Francijai ir pienākums izdot Vācijai jebkuru tās pilsoni, kas iepriekš lūdzis politisku patvērumu Francijā. Tas nozīmēja, ka tūkstošiem ebreju, kas muka no Vācijas, nonāca koncentrācijas nometnēs. Pēc diviem gadiem, kad sabiedroto spēki izsēdās Āfrikā, Vācija okupēja arī Viši režīma kontrolēto Francijas daļu. Tomēr nacistu svētki Francijā bija īslaicīgi. Dzima viena no spēcīgākajām pretošanās kustībām Ptrā pasaules kara laikā, kas nežēlīgi iznīcināja visus kolaboracionistus un Viši režīma atbalstītājus.