„Mieži, ūdens un apiņi” – formula, kas mūsdienās lasāma vai uz katras alus pudeles, pirmoreiz kā universāls princips formulēta alus tīrības rīkojumā „Reinheitsgebot”, kuru Bavārijas hercogs Vilhelms IV Vitelsbahs parakstīja 1516. gada 23. aprīlī.

 

"Bet pirmām kārtām mēs uzstājam, lai turpmāk visās mūsu pilsētās, tirgos un uz zemēm alus brūvēšanā netiktu lietots nekas cits kā vien mieži, apiņi un ūdens. Ikkatru, kurš šo noteikumu apzināti neievēro un pārkāpj, tiesai bez kavēšanās jāsoda, atņemot viņa alus mucu." Laikam gan nebūs pārspīlēts, sakot, ka šiem vārdiem, zem kuriem 1516. gada 23. aprīlī savu parakstu un zieģeli lika Bavārijas hercogs Vilhelms IV Vitelsbahs, bija plemts ietekmēt alus vēsturi nozīmīgāk nekā daudziem kariem un revolūcijām. Runa ir par Reinheitsgebot - "Tīrības rīkojumu" jeb "Vācu alus tīrības likumu", kā to sāka dēvēt krietni vēlāk. Šis 16. gadsimta normatīvais dokuments ir viens no senākajiem zināmajiem kāda pārtikas produkta ražošanas tehnoloģiju regulējošiem aktiem Eiropā, kurš daļēji saglabājis savu likuma spēku arī mūsdienās.

Vilhelma IV likumam ir cieša saistība ar procesiem, kuri Eiropā risinājās vairāku gadsimtu ilgumā. Jau sākot ar 11. gadsimtu alus brūvēšana no tīri mājsaimnieciskas nodarbes pamazām tapa par amatu. Auga pilsētu iedzīvotāju skaits, un, ja zemnieka sētā alus darīšana bija dabiska dzīves ritma sastāvdaļa, tad pilsētniekam viduslaiku beigu Eiropā vairs nebija tai laika un iespēju - alu nācās pirkt. Nācās, jo tas joprojām bija salīdzinoši droši dzerams, atšķirībā no ūdens, kurā vieglāk iemājoja dažādu sērgu izraisītāji. Par pārdevējiem vispirms kļuva klosteru brūži, nedaudz vēlāk - krogi un iebraucamās vietas. Līdz ar alus ražošanu pārdošanai aktualizējās nepieciešamība to ilgāk uzglabāt.

Universāls risinājums izrādījās apiņu ziedi, kuru antibakteriālā iedarbība bija zināma jau kopš antīkās senatnes, pie tam tie piešķir alum arī īpatnēju, tīkamu rūgtenumu. Bavārijas aldari bija pirmie, kuri ne vēlāk kā 13. gadsimta beigās konsekventi sāka pievienot saviem brūvējumiem apiņus, nedaudz vēlāk tiem sekoja aldari Bohēmijā, 14. gadsimta laikā apiņotais alus izplatījās Ziemeļvācijā, Nīderlandē un, domājams, arī Baltijā. Viduslaiku Eiropā lietoto alus piedevu klāsts bija aizraujošs savā daudzveidībā: kadiķogas un muskatrieksts, ingvers un ķimenes, pelašķi, mētras, ozolmiza, priežu skujas, egļu pumpuri, virši, vērmeles un pat buļļa žults. Un arī ingredienti, kuriem bija ne tikai garšas iedarbība,- driģenes, purvmirte un vaivariņi. Bet Reinheitsgebot noteica apini kā vienīgo atļauto piedevu.

Tomēr Bavārijas Vilhelma IV "rīkojumā" atslēgas vārds nav vis apiņi, bet gan mieži. Proti, šis dokuments tapis pirmām kārtām nolūkā regulēt labības tirgu. Aldari bija sākuši konkurēt ar maizniekiem par izejvielām, tas cēla labības cenas, un valsts vara uzskatīja par vajadzīgu iejaukties, liedzot alus darīšanu no augstvērtīgākās labības - rudziem un kviešiem.

Sākotnēji represīvais likums ar laiku Bavārijā kļuva arī par cienījamu tradīciju, gan saglabājot arī likuma spēku. 1871. gadā, vācu zemēm apvienojoties vienā valstī, Bavārijas karaliste kā vienu no savām pievienošanās prasībām izvirzīja Reinheitsgebot attiecināšanu uz visas Vācu ķeizarvalsts alus industriju un panāca savu. Mūsdienās to vērtē drīzāk negatīvi, jo unifikācija ar devīzi "Mieži, apiņi un ūdens" iznīcināja vairākas īpatnējas vācu alus darīšanas tradīcijas, piemēram, ziemeļvācu vircoto alu. Vācu ķeizarvalstij beidzot pastāvēt, likums palika spēkā kā Veimāras republika, tā Trešajā reihā un Vācijas Federatīvajā Republikā, un krietni modificētā veidā ir spēkā arī mūsdienu Vācijā, kur tā stingrību gan krietni mīkstina liberalizējošie Eiropas Savienības likumi.