1455. gada 23. februāri tradicionāli min kā datumu, kad grāmatu iespiešanas izgudrotājs Johans Gūtenbergs Maincā pabeidzis savas Bībeles drukāšanu. Gūtenberga izgudrojums reizēm tiek dēvēts par nozīmīgāko Eiropas civilizācijas vēsturē, jo radījis eksplozīvu rakstītās informācijas aprites pieaugumu.

 

Cik var spriest no trūcīgajām liecībām, kas saglabājušās no 15. gadsimta, Maincas namnieka dēls Johans Gensfleišs, pēc ģimenes īpašuma vārda saukts Gūtenbergs, bijis izdomas bagāts vīrs. Viņa senči no tēva puses – Gensfleiši – vairākās paaudzēs bija pildījuši ienesīgo Maincas arhibīskapa monētu kalēju amatu, taču tas, iespējams, bija ticis Johana vecākajam brālim vai kādam citam radiniekam. Bet tirgoties ar vadmalu kā mātestēvam, vai ar jebko citu tikpat parastu, Gūtenbergam varbūt vienkārši šķita neinteresanti. Katrā ziņā 1439. gadā viņš, tobrīd dzīvodams Strasburgā, ieguldīja gan savus, gan lienētus līdzekļus jaunā oriģinālā pasākumā: pulētu metāla spoguļu ražošanā. Šādi spoguļi, kā toreiz domāja, notverot svētītu gaismu no relikvijām, un minētajā gadā Āhenes katedrālē bija paredzēts izlikt apbrīnošanai Kārļa Lielā relikvijas. Taču neierasti spēcīgi Reinas plūdi izjauca plānoto notikumu, gaidītā svētceļnieku straume cauri Strasburgai izpalika, un Johanam Gūtenbergam draudēja piedziņas pasākumi. Tomēr investorus esot izdevies nomierināt, piesolot atklāt kādu noslēpumu, kas padarīšot visus stāvus bagātus. Nav drošu ziņu, vai piesauktais noslēpums bija iespiedmašīna, tomēr pēc vairākiem gadiem Johans Gūtenbergs atgriezās dzimtajā Maincā, jau atkal aizņēmās ļoti ievērojamas summas un ierīkoja darbnīcu, kur pirmo reizi Eiropas vēsturē tapa drukāti teksti. Pēc vairāku gadu „iesildīšanās” ar mazāka apjoma darbiem pirmiespiedējs ķērās pie lieldarba – Bībeles. Drošu ziņu par datumu, kad pirmā Gūtenberga Bībele laista klajā, trūkst, tomēr, vadoties no netiešām liecībām, pieņemts, ka tas noticis 1455. gada 23. februārī.

Johana Gūtenberga radītā iespiedtehnoloģija apvienoja sevī tālaika zeltkaļu meistarību un arī vīna spiežu meistaru prasmes. Nozīmīgākā novitāte bija maināmo burtstabiņu salikums – teksta sastatīšana no jau gatavām detaļām, metāla stabiņiem ar burtu atlējumu. Kā norāda vēsturnieks Normans Deiviss, tas bija pirmais savstarpēji aizvietojamu detaļu izmantošanas piemērs Eiropas tehnoloģiju praksē. Eiropa gan iespiedtehnikas ziņā nebija nekāda pirmatklājēja – jau 10. gs. Ķīnā radās drukāšanas māksla, tikai ķīnieši, komplicētās rakstības dēļ, palika pie monolītām veselu lappušu matricām. Tomēr arī maināmie burtstabiņi Tālajos Austrumos tika izmantoti jau vismaz simt gadus pirms Gūtenberga – 14. gs. šādi tika drukāti budistu teksti Korejā.

Tomēr tieši Eiropā drukas izgudrošana radīja to informācijas aprites eksploziju, kuru mēdz dēvēt par „Gūtenberga revolūciju”. Jau pāris gadus pēc Gūtenberga Albrehts Pfisters uzsāka drukas darbus Bambergā un Johans Mentelins Strasburgā. Nākamajā desmitgadē drukātavas jau pastāvēja Ķelnē, Nirnbergā, Augsburgā, Bāzelē, Parīzē, Romā, Venēcijā, Boloņā un Neapolē. Vēl pēc desmit gadiem jau desmitiem spiestuvju darbojās Vācijā, Itālijā, Francijā, Anglijā, Holandē un Spānijā, drukāšana sāka izplatīties Polijā, Čehijā, Ungārijā un citur. Ja pirms Johana Gūtenberga izgudrojuma 15. gs. vidū visā Eiropā bija apmēram 30 000 ar roku rakstītu grāmatu, tad 16. gs. sākumā bija nodrukāti apmēram 20 000 000 sējumu.