1718. gada 23. janvāris, kad Svētās Romas impērijas ķeizars un Austrijas erchercogs Kārlis VI Hābsburgs ar savu dekrētu noteica firstu Lihtenšteinu īpašumiem Alpos pie Reinas impērijas firstistes statusu, uzskatāms par sākumu vienai no pasaules mazākajām un turīgākajām valstīm – Lihtenšteinai.

 

Lihtenšteina ir viena no Eiropas pundurvalstīm ar 160 kvadrātkilometru lielu teritoriju un apmēram 37 000 iedzīvotāju. Tā izvietojusies Alpu nogāzēs Reinas augštecē, robežojoties ar Šveici rietumos un Austriju austrumos. Savu nosaukumu valsts ieguvusi no tajā valdošās firstu Lihtenšteinu dinastijas. Šī dzimta Lejasaustrijā – zemēs ap Vīni – bijusi zināma vismaz kopš 12. gadsimta. Laika gaitā Lihtenšteini vairoja savus īpašumus un turību, tomēr palika Vācu Svētās Romas impērijas aristokrātijas otrajā ešelonā, jo tiem nepiederēja neviens lēnis, kas būtu pakļauts tieši ķeizaram. Par iekļūšanu firstu kārtā un impērijas lēņa iegūšanu Lihtenšteiniem jāpateicas draudzībai ar varenajiem Hābsburgiem, kuri kopš 14. gs. valdīja Austrijā un kopš 15. gs. tikpat kā nemainīgi bija arī Svētās Romas impērijas ķeizari, savukārt Lihtenšteini ieņēma Hābsburgu galmā nozīmīgus amatus. 17. gadsimta sākumā Kārlis I Lihtenšteins saņēma firsta titulu. Viņa mazdēls, Hanss Ādams 1699. gadā ieguva savā īpašumā Šelenbergas lēni un 1712. gadā tam līdzās esošo Vaducas grāfisti. Saskaņā ar viduslaikos iedibinātu kārtību šīs teritorijas kā stratēģiski svarīgu Alpu kalnu pāreju rajons bija tiešā imperatora pakļautībā. 1718. gada 23. janvārī Svētās Romas impērijas imperators un Austrijas erchercogs Kārlis VI Hābsburgs ar savu dekrētu apstiprināja šo teritoriju kā impērijas firsta lēni Hansa Ādama dēlam Antonam Florianam, pie tam dodot jaunajai firstistei dzimtas vārdu – Lihtenšteina.

Apmēram simts gadus neviens Lihtenšteins pat neuzskatīja par vajadzīgu apmeklēt savu firstisti. No saimnieciskā viedokļa šīs zemes bija visai maznozīmīgas, salīdzinot ar dzimtas īpašumiem Austrijā, Bohēmijā un Silēzijā. Avoti nav vienisprātis par to, kopš kura laika Lihtenšteina vispār uzskatāma par suverēnu valsti. Vieni min 1806. gadu, kad beidza pastāvēt Svētās Romas impērija un Lihtenšteina palika bez sava sākotnējā lēņu kunga, citviet tiek minēts 1866. gads, kad Austrijas un Prūsijas konflikts iznīcināja Vācu savienību, kas bija savā ziņā vecās impērijas turpinājums. Tomēr tiek arī minēts, ka Lihtenšteina bijusi Hābsburgu monarhijas vasaļvalsts faktiski līdz pat Austroungārijas impērijas sabrukumam 1918. gadā. Pēc tam Lihtenšteina Austrijas vietā par savu partneri izvēlējās tobrīd ekonomiski un politiski daudz stabilāko Šveici, noslēdzot ar to monetāro un muitas savienību. Var teikt, ka Otrais pasaules karš piespieda Lihtenšteinu dinastiju beidzot pilnvērtīgi pievērsties firstistes pārvaldīšanai. Kara laikā uz neitrālo Lihtenšteinu tika pārvietotas mākslas vērtības no kara apdraudētajiem dzimtas īpašumiem citur Eiropā, savukārt pēc kara Lihtenšteini zaudēja lielāko daļu savu īpašumu ārpus firstistes, kad tos nacionalizēja Polijas un Čehoslovākijas valdības. Otrā pasaules kara izskaņā mazā firstiste apliecināja savu suverēnas un neitrālas valsts statusu un atteicās izdot Padomju Savienībai tās teritorijā patvērušos apmēram 500 Vermahta rindās karojušos krievu karavīrus. Pirmajās pēckara desmitgadēs būdama diezgan trūcīga valsts, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Lihtenšteina īstenoja ekonomisko izrāvienu, ar labvēlīgu nodokļu politiku piesaistot finanšu kapitālu un daudzas industriālas kompānijas. Šodien Lihtenšteina ir viena no turīgākajām pasaules valstīm pēc iekšzemes kopprodukta apjoma uz vienu iedzīvotāju, un Hanss Ādams II firsts Lihtenšteins tiek uzskatīts par sesto bagātāko pasaules monarhu.