1533. gada 23. maijā Kenterberijas arhibīskaps Tomass Kranmers paziņo, ka karaļa Henrija VIII laulība ar Aragonas Katrīnu nav spēkā un karalis drīkst ņemt jaunu sievu. Ambiciozais Henrijs jau ir slepus salaulājies ar savu mīļāko Annu Boleinu, jo uzskata, ka laulība ar Aragonas Katrīnu ir nolādēta. Viņš iesāk ticības šķelšanos savā valstī, kas noved pie anglikāņu baznīcas izveidošanās un karaļa izslēgšanu no katoļu baznīcas.

Henrijs VIII ir vīrs, kas neliek šaubīties par saviem nodomiem un karaļa varas ambīcijām. Aplūkojot viņa portretus vien, šķiet, ka cilvēks katrā elpas vilcienā izdvesa pārliecību par savu augsto stāvokli. Henrijs VIII nāca no Tjūdoru dzimtas un viņa loma Anglijas monarhijā palielinājās, kad pēkšņi nomira viņa vecākais brālis Artūrs. Troņmantnieks aizgāja pēkšņi pēc elpceļu slimības, kas sagādāja raizes Henrija tēvam, karalim Henrijam VII nodrošināt politisko pēctecību. Viņš pierunāja pāvestu ļaut otram dēlam apprecēt vecākā dēla atraitni Aragonas Katrīnu, jo savienība ar Spāniju bija vitāli svarīga Anglijas valsts pastāvēšanai.

Taču laulība ar Aragonas Katrīnu nebija īpaši laimīga. Abiem bija pietiekami liela viedokļu dažādība, taču galvenais, kas trūka – bija dēls. Henrija VIII valdīšanas laikā spēkā pieņēmās protestantu kustības, kas veiksmīgi iesakņojās Anglijas ikdienā. Lai arī sākumā Henrijs VIII bija uzticīgs katolis, kurš rakstīja traktātus par pāvesta varu un karaļa lomu zem Dieva valstības, viņš pamazām sāka apjaust jaunās ticības iespējas. Henrijam patika ideja, ka viņš, kā karalis, kurš atsūtīts ar Dieva ziņu valdīt pār pavalstniekiem, pats kļūst par baznīcas galvu. Tāpēc kombinācijā ar ideju, ka laulības ar Katrīnu ir nolādētas, jo nav devušas dēlu, lika Henrijam spert soli tuvāk konfrontācijai ar Romas Katoļu baznīcu. Vēl, protams, paliek tāds nieks, ka Henrijs VIII bija ļoti nasks uz mīlas sakariem ārpus laulības gultas. Tāpēc sagrozīt karalim galvu varēja mēģināt daudzas sievietes.

Vislabāk tas izdevās Annai Boleinai. Viņas ietekmē Henrijs aizvien vairāk sāka domāt, ka nevēlas turpināt kopdzīvi ar Aragonas Katrīnu. Mērķtiecīgi meklējot atbildes svētajos rakstos, Henrijs sāka ticēt, ka Dievs viņu sodījis par laulībām ar sava brāļa sievu. Viņš atrada veidus kā izdarīt spiedienu uz ticības tēviem Anglijā, lai meklētu iemeslus baznīcu nošķiršanai. Iemesls tam bija kategoriska pāvesta pretestība laulību šķiršanai. Un, ja pāvests nejēdz izšķirt to, ko tāds karalis kā Henrijs VIII ir izdomājis, tad karalis drīzāk nošķirs sevi un savu valsti no pāvesta varas. 1533. gada 23. maijā Kenterberijas arhibīskaps pāvesta vietā izšķir Henrija laulības ar Katrīnu. Ar šo soli ir skaidrs, ka Henrija valsts nekad nebūs kopā ar Romas Katoļu baznīcu. Par apzinātu iešanu pret pāvesta varu karali no katoļu baznīcas izslēdz, bet Anglija rada savu baznīcu. Anglikāņu augstākā galva ir monarhs, kurš 16. gadsimtā sievas nomainīs vēl četras reizes. Karalim gan rodas cietsirdīgs paradums sievas mainīt pēc pieķeršanas nodevībā, liekot nocirst viņām galvas.