1962. gada 23. martā Helsinkos parakstītais līgums lika pamatu ciešai sadarbībai Dānijas, Islandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas starpā. Tapa Ziemeļvalstu kopība, kurai mūsdienās pieslējušās arī trīs Baltijas valstis.

Otrais pasaules karš neatstāja neskartas arī Ziemeļeiropas valstis, kaut arī tās konsekventi centās saglabāt neitralitāti un miermīlīgu ārpolitiku. 1940. gadā nacistu spēki okupēja Dāniju un Norvēģiju, deklarējot, ka nodrošinās pret līdzīgu rīcību no Rietumu sabiedroto puses, savukārt Rietumu sabiedrotie ar līdzīgu motivāciju okupēja Islandi. Padomju Savienības agresija pret Somiju neizbēgami noveda šo valsti Vācijas sabiedroto un, tātad, karu zaudējušo valstu nometnē. Vienīgi Zviedrijai izdevās saglabāt neitralitāti un suverenitāti, lai gan pastāvīgi laipojot un piekāpjoties attiecīgajā brīdī spēcīgākās puses prasībām. Pēc kara beigām visai loģiski radās ideja par Ziemeļeiropas valstu apvienību vai bloku, kas tām palīdzētu nākotnē kopīgiem spēkiem pretoties potenciālai agresijai un lielvalstu spiedienam. Tomēr ar „dzelzs priekškaru” sadalītajā Eiropā šāda „Ziemeļvalstu Antante” nebija īstenojama. Somija, gan būdama neitrāla un demokrātiska valsts, ārpolitiski atradās spēcīgā Padomju Savienības ietekmē, savukārt Dānija, Norvēģija un Islande izšķīrās par labu NATO militārajām garantijām. Neīstenojās arī muitas ūnijas projekts piecdesmito gadu sākumā, un vēlāk – jau sešdesmito gadu otrajā pusē – arī Ziemeļvalstu ekonomiskās kopienas jeb Nordek iecere, jo arī ekonomiski Somija izrādījās pārāk centrēta uz PSRS, savukārt Dānija tiecās pēc iespējas integrēties Eiropas Ekonomiskās apvienības struktūrās.

Tomēr ideja par kooperācijas nepieciešamību palika, ciktāl visas Ziemeļeiropas valstis vieno kopīga vēsture, līdzīga kultūra un mentalitāte un valodiskās saiknes. Par pirmo reālo soli kļuva Ziemeļu padome – Skandināvijas valstu starpparlamentu institūcija, kas pirmoreiz sanāca 1953. gadā, un kurai 1955. gadā pievienojās arī Somijas delegāti. Piecdesmitajos gados Ziemeļvalstu pilsoņi ieguva tiesības stāties darbā ikvienā no šīm valstīm un brīvi pārvietoties to robežās; tika ieviesta vienota sociālās apdrošināšanas sistēma. Arvien ciešākā sadarbība ieguva konkrētākas aprises Helsinku līgumā, kas tika parakstīts 1962. gada 23. martā.

Helsinku līguma Preambula pauda Dānijas, Somijas, Islandes, Norvēģijas un Zviedrijas valdību vēlmi „veicināt un stiprināt starp Ziemeļvalstu tautām pastāvošās ciešās saites kultūras, likumdošanas un sociālās filozofijas jautājumos, kā arī paplašināt sadarbību Ziemeļvalstu starpā (..).” Turpinājumā līguma pirmais pants iezīmē primārās sadarbības jomas: likumdošanu, kultūru, sociālo nodrošināšanu, ekonomiku, transportu, komunikācijas un vides aizsardzību. Tomēr Ziemeļvalstu sadarbība, protams, neaprobežojas tikai ar šo uzskaitījumu – ciešā koordinācija nosaka vienotu pozīciju daudzos būtiskos starptautiskās politikas virzienos; piemēram, Arktikas reģiona izmantošanā vai Baltijas jūras ekoloģijā un drošībā. Ziemeļvalstīm izteikti raksturīgā orientācija uz mentalitātes un tradīciju kopību padarīja ļoti loģisku arī sadarbību ar Baltijas valstīm jau to valstiskuma atjaunošanas periodā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. Latvija, Lietuva un Igaunija jau tūlīt pēc neatkarības atgūšanas kļuva par Ziemeļu padomes novērotājām valstīm, savukārt kopš 2000. gada apritē ir termins NB8 – piecu Ziemeļvalstu plus trīs Baltijas valstu sadarbības formāts.