1170. gadā pirms mūsu ēras it kā Ēģiptes piramīdu strādnieki nolēmuši streikot, tādā veidā protestējot pret neapmierinošiem darba apstākļiem. Tiek minēts, ka šāds, iespējams pirmais strādnieku streiks pasaulē, noticis pēc mūsu kalendāra 23. novembrī. Vai šādai leģendai varētu būt pamats?

 

Ēģiptes piramīdas ir viens no pasaules brīnumiem, kas pārņem ar savu milzīgo plānošanas apmēru un darba organizācijas mērogu. Pat mūsdienās šādu objektu būvniecība prasītu lielus resursus un milzīgu darba spēka mobilizāciju. Turklāt zinot stāstus no vēstures grāmatām, šķiet, kādas tiesības varēja būt strādniekiem Ēģiptē, laikā, kad eksistēja verdzība.

Ne velti Ēģipti sauc par vienu no pirmajām civilizētajām valstīm. Lai arī tajā eksistēja reāli vergi, kurus sagūstīja kara gājienos, diez vai piramīdas cēla nebrīvi cilvēki. Zināms, ka daļu no lielajiem akmens bluķiem atveda no akmens lauztuvēm, kas neatradās piramīdu celtniecības vietās. Skaidrs, ka tos visticamāk sagādāja akmens lauztuvju saimnieki, kuri saņēma tādu kā valsts pasūtījumu būvmateriālu sagādei. Toties arheologu prātus ir satraucis arī piramīdu cēlāju skaits un kur šī milzīga cilvēku masa varēja dzīvot. Jo aplēses par piramīdu meistariem ir visdažādākās, senie hroniku rakstītāji, kam bieži bija tendence pārspīlēt lietu patieso mērogu, lēsa, ka celtnēs strādāja 100 tūkstoši cilvēku, mūsdienu vēsturnieki saka, iespējams daži tūkstoši vai ne vairāk par 10-20 tūkstošiem strādājošo. Lai arī kāds būtu strādājošo apmērs, iespējams, ka visi nebija vergi, jo tādu pūli vienkārši būtu grūti iegrožot.

Interesantus atklājumus veikuši britu un amerikāņu arheologi, kas nolēma ap esošajām piramīdām meklēt celtnieku atstātās pēdas. Izrakumos ir atrasti ne tikai baraku pamati, kur saspiestībā strādnieki gulējuši, bet arī paliekas no keramikas darbnīcām un maiznīcām. Ap piramīdu celtniecības vietu gribot negribot izveidojās vesela pilsēta. Jo lielam strādnieku skaitam vajadzēja ne tikai strādāt, bet arī atpūsties un uzņemt barību. Izrakumos atrastas ēdiena vai tā pagatavošanai domāto rīku paliekas liek secināt, ka Ēģiptes faraoni savu mūža māju celtniekus baroja kārtīgi. Sākot no kvalitatīvas maizes līdz labākajai gaļai. Tātad ideja, ka milzīgās akmens būves cēluši izbadējušies vergi vagaru pātagu švīkstoņas fonā, iespējams, ir aplama.

Liels atklājums par ēģiptiešu dzīvi, protams, bija laiks, kad tika atkodēti ēģiptiešu hieroglifi. Tie ļāva labāk saprast Ēģiptes kā valsts ikdienu un sabiedrības uzbūvi. No pašu ēģiptiešu avotiem pētnieki secināja, ka sabiedrība šajā senajā valstī bija mūsdienu izpratnē nebrīva. Ēģiptē izteikta bija pienākuma sajūta, kas bija neatņemama sastāvdaļa jaunākajiem sabiedrības locekļiem. Gluži kā labības audzētājiem bija daļa ražas jānodod valsts rezervēm, jaunākajiem sabiedrības locekļiem bija jāstrādā valsts labā. Ja tā būtu kādas sociālas klases verdzība, tad Ēģiptē nebūtu bijusi arī augstmaņu atbildība pret faraonu. Visticamāk, ka ēģiptiešiem bija sava feodālā sistēma, kurā katrs zemāk stāvošais sabiedrības loceklis izpildīja pienākumus pret augstāk stāvošo. Tāpēc faraona kapeņu celtniecība bija milzīgas valsts projekts, kas kaut kādā veidā atsaucās uz katru no sabiedrības locekļiem.

Interesanti, ka ideja par pirmo pasaules strādnieku streiku tiek datēta ar 1170. gadu pirms mūsu ēras. Senākās ēģiptiešu piramīdas tika celtas pat vairākus simtus gadu agrāk. Protams, par piramīdu celtniecību ir dažādas trakas idejas, ka tās, piemēram, cēluši citplanētieši. Ja pirmā streika leģenda ir pamatota, tad visticamāk, ārpus Zemes civilizācija būs vien piespiesta maksāt par darbu vairāk, ja ne naudā, tad ar labāku pārtiku. Taču citiem mītu cienītājiem ir vēl kāda leģenda. Zināms, ka ap 1170. gadu arābu karotāji centušies nopostīt atsevišķas piramīdas. Mazums, varbūt franču komēdijā par Kleopatras pils celtniecību parādītā strādnieku musināšana bija aktuāla arī 12. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tomēr iespējas pierādīt šādas sabiedriskas viļņošanās ir grūti, ja vien tās nav attēlotas kādā avotā. Skaidrs ir tikai viens, ka gigantisko darbu, ko varam tuksnesī novērtēt vēl mūsdienās, paveica milzīgs daudzums cilvēku, kuri primāri gribēja izdzīvot ļoti bīstamajā darbā, par to saņemot arī adekvātu pateicību.