1911. gada 24. oktobrī no Evansa raga sākas Roberta Skota (attēlā) ekspedīcija uz Antarktīdu. Viņa mērķis ir kļūt par pirmo cilvēku, kurš sasniedz Dienvidpolu. Ekspedīcijas biedri ir apņēmības pilni īstenot savu sapni, tomēr anomāli laika apstākļi un arī konkurenti no Norvēģijas viņus apsteidz. Diemžēl, Skota ekspedīcija cieš neveiksmi un visi tās dalībnieki iet bojā.

 

Roberts Skots nebija iesācējs ekspedīcijas uz Antarktīdu. Viņš aizvadīja trīs gadus ledainajā Zemes polā pašā 20.gadsimta sākumā, kad piedalījās ekspedīcijā “Discovery”. Pēc šīs ekspedīcijas Roberts Skots iemantoja sabiedrības atzinību un atpazīstamību, tomēr ar to nepietika, lai aizvadītu veiksmīgu nākamo ekspedīciju, kuras mērķis bija ambiciozs - iekarot Dienvidpolu.

1910. gadā Roberts Skots sāka skaļi runāt par domu atgriezties Antarktīdā. Viņa konkurents Ernests Šekltons bija atgriezies bez panākumiem, liekot atkal iemirdzēties domai – kļūt par pirmatklājēju Dienvidpolam. Skots aicināja valdību apsvērt iespējas finansēt jaunu ekspedīciju un arī iesaistīja sabiedrību ziedojumu vākšanā. Tomēr Skots nebija tik populārs, lai pilnībā nodrošinātu savu otro ekspedīciju. Kad tuvojās laiks doties ceļā, viņam pat nebija visa finansējuma.

1911. gada rudenī Skots ar komandu devās ceļā no Jaunzēlandes. 24 .oktobrī viņu kuģis šķērsoja Evansa ragu Antarktīdā un gatavojās izkāpšanai uz milzīgā ledus klātā kontinenta. Sagatavošanās ekspedīcijai nebija gājusi viegli. Pirmkārt, plānus ietekmēja finanšu trūkums, bet, otrkārt, problēmas sagādāja arī kļūdas sagatavošanās darbos. Skots izvēlējās sev zināmu maršrutu uz Dienvidpolu, kas bija garāks, nekā tas, ko izmantos Roalds Amundsens. Vēl Skota komanda bija kļūdījusies ar aprīkojumu. Viņi paļāvās ne tikai uz sevi pierādījušajām suņu kamanām, viņi arī cerēja arī izmantot zirgu un mehanizēto kamanu spēku. Zirgus Skots lika nopirkt Sibīrijā, lai izmantotu skarbiem apstākļiem pieradinātus dzīvniekus. Diemžēl nepaveicās ar pārdevējiem, Skota komandai tika pārdoti vāji dzīvnieki, kas Antarktīdas ledainajā aukstumā piedzīvoja šoku.

Nelaimes Skota ekspedīciju vajāja no paša sākuma. Kuģis iekļuva smagā vētrā vēl pa ceļam no Jaunzēlandes uz Antarktīdu. Nācās izmest daļu vērtīgās kravas. Vēlāk kuģis uzskrēja uz sēkļa netālu no mērķa. Atkal nācās zaudēt daļu kravas, jo steigā bija nepieciešama kravas izcelšana. Tā piemēram zem ledus aizgāja vienas no motorizētajām kamanām. Tomēr lielākie piedzīvojumi Skota komandu sagaidīja jau uz Antarktīdas. Būdā, kurā bija plānots gaidīt ekspedīcijai piemērotus laika apstākļus, bija sapūsts sniegs. Tas bija pārvērties par ledu un būdas atbrīvošanai no šī gūsta vajadzēja pielikt milzīgas pūles. Vēl radās grūtības ar aprīkojumu. Pa ceļam uz Dienvidpolu Skotam nācās pavēlēt nogalināt visus zirgus, jo to izturība nebija tāda kā cerēts. Daļa dzīvnieku nobeidzās, tāpēc vismaz pārējos izmantoja kā barību pašu pētnieku vajadzībām. Motorizētās kamanas arī sagādāja raizes, jo to dzinēji stājās. Tad nu nācās ne tik daudz braukt, cik daudz tās stiept sev līdzi.

17. janvārī Skots un viņa biedri sasniedza Dienvidpolu, tomēr tas bija mazs mierinājums. Sev par lielām šausmām viņi tajā atrada zīmīti, ka Roalds Amundsens jau sasniedza lielo mērķi pirms mēneša. Skota komanda ne tikai balansēja uz dzīvības un nāves robežas, viņi arī bija zaudējuši gandarījuma cīņā. Nekas cits neatlika kā griezties atpakaļ un cerēt uz veiksmi. Pārtikas katastrofāli trūka, turklāt komandas spēki bija uz tādas izsīkuma robežas, ka tikai veiksme varēja viņus glābt. Lorenss Ots, kurš bija tā apsaldējis kājas, ka nevarēja paiet, labprātīgi aizgāja sniega vētrā, lai nebūtu par apgrūtinājumu komandas biedriem. Lai arī Skots un partneri mēģināja viņu atrunāt, visiem bija skaidrs, ka Ots rīkojas kā īsts britu džentlmenis. Tomēr kopējo situāciju tas nemainīja, pēc divām nedēļām Skota komanda aizgāja bojā salā un badā. Līdz pārtikas krājumiem un bāzei bija palikuši tikai 18 kilometri, tomēr sniega vētra neļāva izkustēties no vietas. Skots un vēl divi atlikušie biedri nosala līdz nāvei. Kad līdz viņiem nonāca glābšanas vienība, bija pagājis pusgads. Skots visticamāk bija palicis pēdējais, jo viņš teltī bija paņēmis rokā abu pārējo biedru dienasgrāmatas.