Līdz 18. gadsimta vidum Saūdu ģimene bija vadoņi vienai no Arābijas beduīnu ciltīm, taču tad noslēdza savienības līgumu ar jaunu radikāli puritānisku islāma strāvojumu – vahabitiem. Šis garīgās un laicīgās varas tandēms ļāva nākamajos gadsimtos Saūdiem pakāpeniski pakļaut sev lielāko daļu Arābijas pussalas. 1932. gada 23. septembrī process vainagojās ar Saūdu Arābijas karaļvalsts pasludināšanu.

Arābijas pussala atrodas tuvu vissenākajiem pasaules civilizācijas centriem, taču skarbā klimata dēļ tā gadu tūkstošiem ilgi palikusi mazapdzīvota un mazattīstīta teritorija, par kuru pārējai pasaulei bijusi maza interese. Arī 7. gs., kad, pravieša Muhameda apvienoti un iedvesmoti, tuksneša beduīni pakļāva milzu teritoriju no Indas līdz Pirenejiem, viņu varas smagumcentrs drīz pārvietojās uz attīstītākajām teritorijām ziemeļos, un Arābija jau atkal kļuva par nomali. Izņēmums bija islāma svētā pilsēta Meka, kuras valdnieks arī bija ietekmīgākais pussalā, lai gan skaitījās vispirms Bagdādes kalifa, vēlāk Ēģiptes sultāna un, visbeidzot, turku Osmaņu sultāna vasalis. 16. gs. turki nostiprināja savu varu Sarkanās jūras un Persijas līča piekrastes rajonos, tikmēr pussalas centrālajā daļā šī vara palika gluži nomināla, un beduīnu cilšu vadoņi te joprojām kārtoja attiecības un dalīja teritoriju kā gadu tūkstošiem ieraduši.

18. gs. vidū garīgais līderis Muhameds ibn Abd-al-Vahabs radīja jaunu radikāli konservatīvu, puritānisku islāma novirzienu, kas kļuvis pazīstams kā vahabitisms. Abd-al-Vahabs noslēdza savienību ar vienu no Arābijas centrālās daļas cilšu vadoņiem Muhamedu bin Saūdu, un kopš tiem laikiem Saūdu valdnieku vara ir nesaraujami saistīta ar vahabitisma reliģisko virzienu. 19. gs. sākumā šis varas un ticības tandēms bija pakļāvis jau lielāko daļu Arābijas pussalas, taču 1818. gadā Osmaņi sagrāva šo pirmo Saūdu valsti, kas sāka apdraudēt viņu ietekmi. Atlikušo 19. gs. Saūdu dinastija turpināja valdīt savā vēsturiskajā teritorijā ar Rijādas pilsētu kā centru, periodiski izplezdama savu ietekmi vai zaudēdama to citiem cilšu vadoņiem. Gadsimta nogalē konkurējošā Rašidu ģimene pat uz laiku piespieda Saūdu valdnieku bēgt uz Kuveitu, taču jau 1902. gadā Abdulazizs ibn-Saūds atguva varu dzimtajā Rijādā. Allaž uzticamie sabiedrotie – vahabiti – bija izveidojuši armiju no viņu ticībai pievērstajiem beduīniem, un šī t.s. „Brālība” kļuva par Saūdu dinastijas varas balstu.

Visu varas ainu Arābijas pussalā radikāli mainīja Pirmais pasaules karš, kas sagrāva Osmaņu impēriju. Saūdu niknākie konkurenti Rašidi pieļāva liktenīgu kļūdu, palikdami uzticīgi turkiem, un tas nodrošināja Saūdiem britu atbalstu. Šī labvēlība saglabājās arī pēc kara beigām, kad briti nepārprotami izvēlējās Abdulazizu ibn-Saūdu kā to spēku, kas var kontrolēt Arābijas tuksnešus, neradot viņiem liekas problēmas. Tā nu 1921. gadā, galīgi sakāvis Rašidus, Abdulazizs ibn-Saūds pasludināja sevi par sultānu Nedždā – Arābijas pussalas austrumdaļā, bet 1925. gadā, iekarojis arī pussalas rietumus – Hidžazu – kronējās par tās karali. Un kad vahabītu brālība sāka mest aci uz britu mandātteritorijām Irākā un Jordānijā, Ibn-Saūds nekavējās sagraut savus bijušos sabiedrotos. Palicis vienīgais valdnieks lielākajā daļā Arābijas pussalas, Abdulazizs ibn-Saūds 1932. gada 23. septembrī izdeva dekrētu par jaunas valsts – Saūdu Arābijas karalistes dibināšanu. Tobrīd šķita, ka jaunizveidotā monarhija būs viena no trūcīgākajām valstīm pasaulē, taču viss mainījās jau nākamajos pāris gados. Karaļa Ibn-Saūda uzaicinātā amerikāņu kompānija Aramco atklāja zem tuksneša smiltīm naftas iegulas, kas izrādījās lielākās uz planētas. Tā nu līdzās vahabitismam kā idejiskajam balstam tika iegūts ne mazāk drošs materiālais balsts, un tas ļāvis Saūdu absolūtajai monarhijai pastāvēt teju nemainīgai politikām pārmaiņām pārbagātajā 20. gadsimtā.