1945. gada aprīļa beigas un maija sākums ir trakā māja Vācijā. Nacistu partija jūk pa šuvēm un katrs kaut cik ietekmīgs partijas darbinieks meklē vai nu veidu kā aizmukt uz ārzemēm ar svešu identitāti, vai arī izmainīt politisko situāciju par labu sev. Heinrihs Himlers cenšas uzrunāt zviedru diplomātus par iespējamu Vācijas bezierunu kapitulāciju un padošanos, ja tikai ASV un Lielbritānija iesaistīsies cīņā pret PSRS. Par Himlera plānu uzzina Hitlers, kas nozīmē uzticības pilnīgu zudumu. Vāciju gan tas vairs glābt tāpat nevar.

 

Kopš 20. aprīļa šķiet pagājis tik ilgs laiks, lai gan, pagājušas tikai četras dienas kopš Heinrihs Himlers bijis bunkurā pie Ādolfa Hitlera. Nacistu partijas līderis savā dzimšanas dienā sasauca pie sevis visus uzticamos biedrus, lai saņemtu personīgus lojalitātes apliecinājumus. Tādu 20. aprīlī deva arī Heinrihs Himlers, vīrs, kuru Hitlers sauca par uzticamāko līdzgaitnieku pēc Jozefa Gebelsa. Tomēr Reihsfīreram un slepenpolicijas priekšniekam šie lojalitātes apliecinājumi jau bija pieklājības spēle. Jau 23. un 24. aprīļa dienās viņš intensīvi centās sazināties ar Zviedrijas diplomātiem, lai sarunātu jaunu darījumu Vācijas nākotnei. Himlers mērķtiecīgi bija centies uzlabot attiecības ar Zviedriju, jo jau 21. aprīlī Himlers vienojās ar Norbertu Mazūru, Zviedrijas pārstāvi Pasaules ebreju kongresā, ka Vācija varētu atbrīvot koncentrācijas nometnēs ieslodzītos ebrejus. Bbrīvībā tika izlaisti ap 20 tūkstoši ebreju, lai tikai parādītu, ka Himlers ir spējīgs vadīt Vāciju krietni maigākā veidā. Himlers zviedriem meloja, ka gāzes kameras nometnēs tika būvētas tikai, lai sadedzinātu ar tīfu nomirušos ieslodzītos. Tāpat viņš meloja, ka lielākajās nometnēs ir krietni mazāks mirušo skaits. Zviedri neuzticējās Himleram, īpaši, kad šajās dienās tika atbrīvoti ieslodzītie dažās no viņa pieminētajām nometnēm, bija skaidrs, ka augstā amatpersona melo.

Himlers gan cerēja vienoties ar zviedriem, ka viņi pārsūtītu drošu ziņu ASV un Lielbritānijas valdībām, ka viņš būs nākamais Vācijas līderis pēc Hitlera nāves un ka viņš ir nobriedis parakstīt pilnīgu Vācijas kapitulāciju rietumu sabiedrotajiem, ja vien viņi ir gatavi kopīgi cīnīties Austrumu frontē pret Sarkano armiju. Naktī no 23 .uz 24. aprīli Himlers pats satikās ar Zviedrijas diplomātu Folki Bernadotu, lai sniegtu personīgās garantijas saviem nodomiem. Himlers uzsvēra, ka Hitlers būs miris dažu dienu laikā un tad valdības groži iekritīs Himlera rokās. Viņš ļoti cerēja, ka zviedri šo ziņu pārsūtīs ASV.

Tomēr īpaši viltīgais Heinrihs Himlers kļūdījās. Sabiedrotie nemaz nespēja iedomāties vienoties ar nacistisko Vāciju, kura bija vainojama pie tik daudzu cilvēku iznīcināšanas. Turklāt, kāda jēga bija apturēt Vācijas pilnīgu iznīcināšanu, ja laikā, kad Himlers centās vienoties par jaunu diplomātisku darījumu, Sarkanās armijas karavīri bija tikai 300 metru attālumā no Reiha kancelejas. Zviedri turklāt neuzticējās Himleram. Tāpēc viņa piedāvājums tika noraidīts. Baumas par to, ka augstākie partijas līderi meklē kontaktus ar sabiedrotajiem, nonāca arī līdz Hitleram. Viņš vēl pirms savas pašnāvības atņēma visus apbalvojumus un amatus gan Heinriham Himleram, gan Hemranim Gēringam. Himlera kāršu namiņš sabruka tikai četras dienas pēc piedāvājuma izteikšanas zviedriem, kas nozīmēja, ka Berlīni pilnībā iznīcinās un izbradās visu valstu zaldātu zābaki. Pēc krišanas nežēlastībā, Hitlers par savu politisko mantinieku nozīmēja admirāli Karlu Dēnicu, kurš jau pēc fīrera nāves, saņēma kārtējo Himlera piedāvājumu sadarboties. Dēnics šo piedāvājumu noraidīja un Himlers saprata, ka viņam vairs nav cita ceļa, kā steigā organizēt mukšanu no Vācijas. Maija beigās viņu apcietināja un nodeva pratināšanai, kuras laikā, Heinrihs Himlers pārkoda cianīda kapsulu un izvairījās no nāves soda kara tribunālā.