1700. gada 24. aprīlī Zviedrijas karalis Kārlis XII uz atvadām noskūpsta vecmāmiņu, lai dotos izpriecu braucienā uz Kunseras pili. 18 gadus vecais karalis ir īsts medību fans, kas nelaidīs garām nevienu iespēju doties mežos pēc lāčiem vai vilkiem. Tikai atšķirība tā, ka karalis apmāna savu vecmāmiņu. Viņš aizbrauc karā un Zviedrijā atgriezīsies tikai pēc 18 gadiem jau pēc savas nāves.

Kārlis XII ir viens no spēcīgākajiem Zviedrijas karaļiem, kas vai nu bija militārs ģēnijs, vai arī augstprātīgs plānprātis. Viņš par karali kļuva 15 gadu vecumā, kad nomira viņa tēvs, karalis Kārlis XI. Jau no agras bērnības dēls tika skolots labākajās militārajās tradīcijās. Jau četru gadu vecumā kroņprincis sēdēja pats savā zirgā, bet vēl pēc pāris gadiem pieņēma savu pirmo militāro parādi. Kārlis XII pievērsa milzīgu uzmanību kara mākslai, pat sievietes viņu neinteresēja. Būdams pusaudzis, viņš jau vadīja karaspēku kaujās, apliecinot sevi kā karali, kas nekautrējas mīt kara dubļus kopā ar saviem zaldātiem.

1700. gads Zviedrijai vēl ir pateicīgs laiks. Tā ir viena no spēcīgākajām Eiropas valstīm un jaunais karalis plāno paplašināt savas zemes. Viņa plāns ir aptvert visu Baltijas jūru un padarīt to par Zviedrijas iekšējo jūru. Loģika pavisam vienkārša, Zviedrijai vajag aizsardzības bufera zonu. Tomēr 1700. gada 24. aprīlī viņš tiešām dodas uz Kunseras pili. Lai arī dažos avotos min, ka viņš no Stokholmas aizbrauca 10 dienas agrāk, skaidrs bija, ka karalis zināja, ka dodas karā. Dāņi un poļi sāka celt nemierus un Kārlis XII dega nepacietībā sadot pretiniekam sutu. Lai pārāk nesatrauktu savu vecmāmiņu, viņš pateica, ka brauc medībās. Kārlis XII jau trīs gadus bija bārenis un karaļa vectēva sieva Hedviga Eleonora bija viņam tuvākais cilvēks. Lieki piebilst, Kārlis XII jau no bērnības alka būt tāds kā vecaistēvs un tēvs – abi iepriekšējie karaļi bija labi karavadoņi, kas sekmēja Zviedrijas ekspansiju.

Kunseras pilī Kārlis XII izdeva pavēles, lai uzsāktu maršu pret dāņiem. Viņi bija nolēmuši izmantot šķietamo Zviedrijas vājumu un atgūt iepriekš zaudētās teritorijas. Taču Dānijas karalis maldījās, kad domāja, ka vieglu roku varēs pastumt malā jaunekli Kārli XII. Viņš ne tikai uzveica nemierniekus, viņš aizgāja līdz Kopenhāgenai un aplenca to. Bailēs no sakāves, dāņi padevās.

Tad karstasinīgais karotājs Kārlis XII nolēma iet pārmācīt poļus. Taču viņš nenojauta, ka sazvērestība pret Zviedriju ir lielāka nekā tikai Dānija un Polija. Karu pieteica arī Krievijas cars Pēteris Pirmais. Tad nu poļu sodīšanas vietā Kārlis XII steidza uz Narvu un zināms, sagādāja pazemojumu Krievijas armijai. Viņš juta, ka veiksme ir zviedru pusē, tāpēc nolēma ķerties klāt lielajai Zviedrijas paplašināšanas kampaņai. Ar poļiem Kārlis XII tika galā tepat Latvijas teritorijā, bet tad nolēma vēlreiz soļot uz Krievijas pusi. Lai arī sākumā viņam veicās, beigās Zviedrijas monarhs sāka ciest zaudējumus. Pēteris Pirmais dzelžaini pievilka savas armijas skrūves un zviedru ceļš uz Maskavu aizlīkumoja līdz pat Ukrainas teritorijai. Tajā zviedrus pārsteidza skarba ziema un Kārlis XII praktiski pazaudēja savu armiju. Viņš nonāca turku gūstā vai trimdā, jo bez sultāna ziņas Osmaņu impēriju pamest nedrīkstēja. Abus vienoja cerība apvienot spēkus pret Krievijas varu. Tomēr gatavošanās bija tik ilga, ka Pēteris Pirmais vienojās ar turku sultānu un zviedrus no Melnās jūras apkaimes padzina.

1718.gadā apritēja 18 gadi, kā Kārlis XII klejoja pa Eiropu, kaldinādams savas valsts panākumus. Tikai bēda bija tajā, ka panākumu nebija. Armija bija praktiski iznīcināta, bet aristokrāti dzimtenē sāka celt nemierus. Viņi cerēja, ka 15 gadīgais karalis būs viegla marionete, bet tā nebija. Kārlis XII bija skarbs valdnieks. Viņš ieviesa nodokļu deklarācijas, lai nepalaistu valsts kasei garām tik ļoti svarīgo naudu, kas uzturēja karaspēku. Kad pēc trimdas no Turcijas viņš atgriezās Ziemeļeiropā, Kārlis 12.aplenca dāņu spēkus Fredrikstenas cietoksnī. Naktī, kad karalis apskata ierakumus, pēkšņi atskan šāviens un no karaļa vaiga tek asinis. Nezināms uzbrucējs nošauj karali, pirms viņš sāk atgūt savus spēkus. Vai nu tas bija dāņu jeb zviedru aristokrātu sarīkots atentāts jeb nervi neizturēja kādam no zviedru karavīriem. Lode, kas nogalināja pēdējo dižo Zviedrijas karali karavadoni, visticamāk bija pārkausēta no zviedru uniformas pogas. 18 gadu ilgas kara gaitas, nokausēja ne tikai pretiniekus, bet arī pašus zviedrus.