Pompeja un Herkulāna ir senās Romas pilsētas, kuras mūsu ēras 79. gada 24. un 25. augustā zem pelnu slāņiem apraka Vezuva vulkāna izvirdums. Kopš 18. gadsimta vidus senās pilsētas tikušas atraktas, kļūstot par ārkārtīgi nozīmīgiem arheoloģijas un tūrisma objektiem. 

1738. gadā spāņu kara inženieris kapteinis Roke Hoakins de Alkubjerre, gatavodams būvbedri Neapoles karaļa vasaras rezidences celtniecībai, apmēram divdesmit metru dziļumā uzdūrās senu celtņu paliekām, atrodot arī daudz senlietu, uzrakstu un sienu gleznojumu. Atradums izraisīja arī Spānijas, Neapoles un Sicīlijas karaļa Kārļa Burbona interesi, un tālākie izrakumi notika jau ar kroņa svētību un atbalstu. Tomēr bija jāpaiet vēl desmit gadiem, līdz, uzejot vēl vērienīgākas paliekas dažu kilometru attālumā, agrīnajiem arheologiem kļuva nepārprotami skaidrs, ka atrastas senās Romas pilsētu Pompejas un Herkulānas paliekas, kuras gadsimtiem ilgi bija gulējušas zem vulkānisko izmešu slāņiem.

Par postošo Vezuva izvirdumu Mūsu ēras 1. gadsimtā vēsta vairāki antīkie avoti, no kuriem vērtīgākās ir šo notikumu aculiecinieka, rakstnieka un valstsvīra Plīnija Jaunākā vēstules viņa paziņam vēsturniekam Tacitam. No Plīnija Jaunākā tekstiem izriet arī biežāk minētais katastrofas datums: Mūsu ēras 79. gada 24. un 25. augusts.

Mūsdienu vulkanologi, sastatot Plīnija Jaunākā vēstīto ar pēdējos gadsimtos uzkrāto pieredzi, priekšstata apmēram šādu katastrofas ainu. Jau septiņpadsmit gadus pirms liktenīgā izvirduma Pompeju smagi izpostījusi spēcīga zemestrīce – gaidāmā izvirduma priekšvēstnese. Vieglāki pazemes grūdieni Kampānijas reģionā gan nav nekāds retums, tāpēc, kad dažas dienas pirms liktenīgajiem notikumiem Neapoles līča rajonu atkal mazliet tricinājis, iedzīvotāji tam nav pievērsuši īpašu uzmanību. Izvirdums sācies pusdienlaikā, kad Vezuvs ar varenu dārdoņu izsviedis atmosfērā pumeka un kvēpu stabu. Plīnijs Jaunākais to salīdzina ar priedi, kuras slaidā stumbra galā izpleties zaru kupols. Domājams, ka šis stabs sasniedzis līdz pat 15 km augstumu. Pompejā, Herkulānā un citur vulkāna apkārtnē krita iežu gabali un biezs pelnu lietus. Jau drīz, neizturot svaru, sāka iebrukt māju jumti. Pirmie katastrofas upuri dabūja galu no krītošajiem akmeņiem un brūkošo ēku drupās. Tas bija brīdis, kad vairums pilsētnieku, domājams, mēģināja glābties bēgot. Apmēram 18 stundas ilgajai pirmajai izvirduma fāzei, kad gaisā tika izmesti vairāk nekā divarpus kubikkilometru pelnu un pumeka, sekoja otrā, kad Vezuvs, kā vēsta Plīnijs Jaunākais, izgrūdis masīvu melnu mākoni, kurā vietām plaiksnījušas uguns mēles. Šis mākonis strauji nogūlies pār vulkāna pakāji un līci. Pēc visa spriežot, tas bijis tā dēvētais piroklastiskais vilnis – par gaisu smagāku gāzu un kvēpu plūsma, vairākus simtus grādu karsta, kas, līdzīgi sprādziena triecienvilnim, savā ceļā grāvusi mūrus, pārogļojusi kokus un nogalinājusi cilvēkus, kuri miruši no karstuma šoka vai nosmakšanas. Fenomens nogalinājis visus, kuri nebija paguvuši pamest vulkāna tuvāko apkārtni. Vairāki simti upuru līdz šim atrasti Herkulānas ostā, taču nav izslēgts, ka vēl citus piroklastiskais vilnis panācis uz ceļiem vai klajā laukā, un viņu pelnos iekapsulētie ģindeņi tiks atrasti tikai nākotnē.

Jau kopš izrakumu sākuma Pompeja un Herkulāna kļuva par globālas nozīmes kultūras objektiem. Šeit atrastās senlietas un arhitektūras detaļas iespaidoja klasicisma stila veidošanos Eiropā, kataklizmas sižets iedvesmoja 19. gs. māksliniekus. Lielā mērā tieši šeit dzima arheoloģijas zinātne. Perfekti iekonservētā senatnes situācija palīdzēja pārorientēt arheologu domāšanu, kas sākotnēji daudz neatšķīrās no primitīvas mantracības, uz kompleksu pagātnes ainas rekonstrukcijas darbu.