Šodien sava valstiskuma simtgadi svin mūsu kaimiņi un tuvākie likteņbiedri vēstures gaitās – Igaunijas Republika. 1918. g. 24. februārī, kad Tallinai tuvojās Vācijas ķeizarvalsts armija un iepriekšējie saimnieki – boļševiki – steidzīgi evakuējās, Igaunijas Glābšanas komiteja savā „Manifestā Igaunijas tautām” pasludināja neatkarīgas un demokrātiskas valsts nodibināšanu.

 

1917. gada aprīlī Krievijas Pagaidu valdība, nākusi pie varas pēc cara monarhijas gāšanas, atzina Igaunijas tiesības uz autonomiju. Agrākā Igaunijas guberņa tika apvienota ar Vidzemes guberņas igauņu apgabaliem, jaunizveidotajai autonomijai nosakot arī savu pārstāvniecības institūciju – Igaunijas guberņas Pagaidu Zemes padomi. Padomes vēlēšanas notika vasarā; lielākās frakcijas ieguva pilsoniskā Igaunijas Zemnieku savienība un mēreni sociālistiski spēki: Igaunijas Darba partija, Igauņu sociāldemokrāti jeb meņševiki un Igauņu sociālistu revolucionāru partija. Radikālajiem boļševikiem tika mazāk nekā 10% vietu. Attiecīgi, kad 1917. gada novembrī Petrogradā varu sagrāba boļševiki, Igaunijas Pagaidu Zemes padome šo varu neatzina, un 1917. gada novembra beigās boļševiki pārtrauca tās darbību.

Tomēr igauņu politiķi neatkāpās no mērķa, kas bija iezīmējies jau Pagaidu Zemes padomes darbībā – no Igaunijas valstiskuma izveides. Pēdējā sanāksmē padome sevi pasludināja par vienīgo likumīgo varu Igaunijā līdz brīdim, kad tiks ievēlēta Igaunijas Satversmes sapulce. Darbība turpinājās pagrīdē.

Tikām jaunā padomju valsts veda sarunas ar Vāciju un Austroungāriju par kara izbeigšanas nosacījumiem. Krievijas armija bruka, aizstāvēties vairs nebija iespēju, taču boļševiki loloja cerību, ka Vācijā un tās sabiedrotajās valstīs kuru katru dienu uzliesmos proletāriskās revolūcijas, tāpēc vilka sarunas garumā. Galu galā 1918. gada februārī krievu delegācijas vadītājs Ļevs Trockis paziņoja, ka Padomju Krievija vienpusēji izstājas no kara. Vācija, kuru tādējādi nesaistīja nekādas vienošanās, virzīja karaspēku uz priekšu, okupējot tagadējās Ukrainas, Batkrievijas un Baltijas valstu teritoriju. 1918. gada 19. februārī, krievu daļām pametot Igauniju un vācu armijai maršējot uz priekšu, Pagaidu Zemes padomes deputāti izveidoja Igaunijas Glābšanas komiteju trīs vīru – Konstantīna Petsa, Jiri Vilmsa un Konstantīna Konika sastāvā. 1918. gada 24. februārī, kad Tallinai jau tuvojās vācu avangarda vienības un boļševiku varasvīri steidzīgi sēdās kuģos, lai evakuētos uz Pēterburgu, komiteja izplatīja „Manifestu Igaunijas tautām”: „Gadsimtu gaitā igauņu tautā nav zudušas brīvības alkas. No paaudzes paaudzē tajā mājojusi slēpta cerība, ka, par spīti drūmajai verdzības naktij un citu tautu uzspiestās kundzības jūgam, nāks Igaunijai laiks, „kad no abām pusēm spraišļi aizdegsies jo gaišās liesmās” un „Kalevdēls tad mājās pārnāks, saviem bērniem laimi atnest”,” manifesta autori citēja nacionālā eposa „Kalevipoegs” rindas. Teksta turpinājumā tika pasludināta Igaunijas kā neatkarīgas demokrātiskas republikas nodibināšana, deklarētas vienlīdzīgas tiesības likuma priekšā visiem pilsoņiem neatkarīgi no reliģiskās, etniskās vai politiskās piederības, garantēta kultūras autonomija minoritātēm; vārda, preses, sirdsapziņas, pulcēšanās un streiku brīvība, kā arī personas un mājokļa neaizskaramība pilsoņiem; noteikti pasākumi likumiskās un sabiedriskās kārtības uzturēšanai, vietējās varas organizēšanai, solīts nekavējoties sākt agrārā jautājuma, bezdarba, pārtikas apgādēs un finanšu jautājumu risināšanu.

Tomēr vācu militārās varas plānos neietilpa neatkarīgas un demokrātiskas Igaunijas rašanās. Nule izveidotā Igaunijas pagaidu valdība bija spiesta atkal noiet pagrīdē līdz 1918. gada novembrim, kad līdz ar Pirmā pasaules kara beigām varēja sākt īstenot 24. februāra deklarācijā paustās apņemšanās.