„Virtuves debates” – ar šādu nosaukumu vēsturē pazīstams publisks dialogs, kas 1959. gada 24. jūlijā risinājās Amerikas Nacionālās izstādes atklāšanā Maskavā starp toreizējo padomju līderi, PSKP ģenerālsekretāru Ņikitu Hruščovu un Savienoto Valstu viceprezidentu Ričardu Niksonu.

Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās globālajā pretstāvē starp Padomju bloku un rietumvalstīm iezīmējās jaunas nianses. No vienas puses, aukstais karš turpinājās un kvantitatīvi pat uzņēma apgriezienus, abām pusēm kāpinot militāro potenciālu. No otras, Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs atkāpās no sava priekšgājēja Josifa Staļina doktrīnas par neizbēgamu militāru konfliktu ar kapitālistisko pasauli un izvērsa ideju par līdzāspastāvēšanu un sacensību, kurā padomju sistēma pakāpeniski pierādīšot savu pārākumu. Šādā pieejā iekļāvās arī zināma kulturāla un informatīva apmaiņa starp Padomju Savienību un Rietumiem, un viens no šādas apmaiņas piemēriem bija Amerikas Nacionālā izstāde, kura 1959. gada vasarā varēja apskatīt Sokoļņiku parkā Maskavā. Izstādes atklāšanā 1959. gada 24. jūlijā bija klāt padomju līderis Hruščovs un toreizējais Savienoto Valstu viceprezidents, vēlākais prezidents Ričards Niksons. Starp abiem izraisījās publisks dialogs, kas vēlāk ieguva „Virtuves debašu” nosaukumu.

Saruna patiešām vismaz daļēji notika virtuvē. Izstādē cita starpā bija uzbūvēta amerikāņu paraugmāja – tipisks vidusmēra amerikāņu miteklis ar sešām istabām, dāsni apgādāts ar sadzīves tehniku, kas pamatā, protams, koncentrējās virtuvē. Viceprezidents Niksons kā laipns namatēvs izrādīja māju padomju delegācijai un, nonākot virtuvē, vērsa uzmanību uz tur apskatāmo trauku mazgājamo mašīnu, bilzdams, ka amerikāņi cenšas atvieglot dzīvi savām sievietēm. Sarunas turpinājumā Niksons teica: „Šādu māju var nopirkt par 14 000 dolāru. Kā jūs zināt, mūsu tēraudrūpniecības strādnieki šobrīd streiko. Pašreiz viņi saņem trīs dolārus stundā, bet šī māja maksā apmēram 100 dolārus mēnesī, ja pērkat ar 25 līdz 30 gadu hipotēkas līgumu.”

Ņikita Hruščovs nebija tas vīrs, kurš šādā situācijā ļautu konkurējošās sociālās formācijas līderim plātīties, tāpēc paziņoja, ka arī viņa valstī līdzīgi tehnikas ražojumi esot pieejami. Arī padomju strādnieks vai kolhoznieks varot atļauties māju par 14 000 dolāru. Amerikāņu mājas esot celtas tikai uz 20 gadiem, lai pēc tam celtnieki atkal varētu pārdot jaunas mājas. „Krievijā,” paziņoja Hruščovs, „lai tiktu pie mājas, pietiek ar to, ka esi dzimis Padomju Savienībā. Tev ir tiesības uz dzīvokli… Amerikā, ja tev nav dolāra, tev nav arī tiesību izvēlēties, vai gulēt mājās, vai uz ielas.” Padomju līdera runas maniere atklājās visā spilgtumā – viņš pārtrauca, izsacīja piezīmes un žestikulējot vicināja rokas Niksonam vai pie paša deguna. Vēsturei visu to saglabājis videoieraksts – amerikāņi bija atveduši uz Maskavu krāsu televīzijas studijas aprīkojumu, kāda toreiz Padomju Savienībā vēl nebija, un viss tika ierakstīts un vēlāk parādīts amerikāņu skatītājiem.

Kurš īsti uzvarēja šais „virtuves debatēs”, par to domas dalās. It kā jau Niksons izskatījās pārliecinošāks, taču arī Hruščovs pēc vārda kabatā nemeklēja. Tiesa, par padomju cilvēku iespējām tikt pie savas savrupmājas ģenerālsekretārs gan varēja paklusēt. Lai vispār kaut kā risinātu totālo dzīvokļu krīzi Padomju Savienībā, kura bija saņemta mantojumā no Staļina režīma, Hruščova laikā sāka masveidā būvēt tā dēvētās „hruščovkas” – daudzdzīvokļu mājas ar griestiem 2,25 metru augstumā un nepilnus 6 kvadrātmetrus lielām virtuvēm, kurās, ievietojot gāzes plīti un ledusskapi, vietas vairs lāgā nebija pat veļas mašīnai, par trauku mazgājamo mašīnu pat nerunājot.