Jāņu nakts ir gada īsākā nakts, kad tradīciju kopēji dodas zāles plūkt, rotāt māju un klēti, pīt vainagus un dziedāt dziesmas.

Lai arī Līgo svētki un Jāņi tiek svinēti starp 23. un 24. jūniju,patiesie vasaras saulgrieži ir starp 21. un 22. jūniju. Tomēr tradīcijas par jāņošanu un līgošanu ir tik spēcīgas, ka to ticējumiem uz Zemes ir lielāks spēks, nekā atsevišķu procesu notikumiem kosmosā.

Dienu pirms Jāņiem ir jāvāc dažādus ziedus un jārotā mājas. No savāktajām puķēm vij vainagus, kuri simbolizē Sauli. Līgošana galvenokārt ir saistīta ar auglību un nelaimju novēršanu. Tāpēc, piemēram, puķu vākšana iegūst īpašu nozīmi dažādu nelaimju novēršanā, slimību vai ligu ārstēšanā.

Pie Jāņuzālēm pieder gandrīz visi lakstaugi. Ar šiem augiem rotā sētas, mājas, klētis un kūtis. Puķes arī pin vainagos, sievietēm darina jāņuzāļu vainagus, kamēr vīriem ozolkoka lapu vainagus. Savukārt no kokiem mājās un sētās nes bērzu meijas un ozola zarus, bet nekad mājā nenes apsi vai alksni, jo šie koki tradicionāli tika saistīti ar ļaunā ieperināšanos. Protams, veco tradīciju zinātāji arī varētu pateikt, kurā brīdī kāda jāņuzāle ir jāplūc, jo dažas ir jāvāc pirms pusdienas laika, citas atkal tuvāk vakaram. Tomēr galvenā zāļu jēga bija pasargāt no ļauna. Tā kā Jāņi ir saulgriežu svētki, tad šajā īpašajā brīdī zāles un meijas iesūc sevī īpašu spēku. Pasargā, piemēram, no uguns postažas mājās un klētīs, vai arī no slimībām un ļauniem lāstiem ģimenē. Zāļu dienā lasītās zāles izkaltēja un lietoja ziemā kā tēju slimību ārstēšanai, vai ar kaltētiem pīlādžiem apkvēpināja bērnus, ja tam bija uzbrukusi kāda liga vai kā mēdz teikt, noskatījusi ļauna acs.

Vainagu pīšana, siera siešana un ugunskura kuršana ir saistīta ar Sauli. Apaļās formas simbolizēja Saules spēku, kas savukārt saimniekiem deva zirgu, bišu svētību un gādāja arī par piena un miežu ražību. Tradicionālais cienasts - siers un alus arī ir saistīts ar šo ticējumu, jo kārtīgs cienasts nesa pārticību saimniekam ar saimnieci.

Jāņuguns dedzināšanai ir liela nozīme saulgriežu svinēšanas tradīcijā. Piemēram, ugunskura celšana augstu pār laukiem un tīrumiem, izvēloties tieši augstāko pakalnu, gādāja par to, lai gaisma tiktu pārnesta no viena saules gada uz nākamo. Parasti to darīja darvotā mucā, kas piestiprināta kārts galā. Uguni dedzināja visas nakts garumā, lai nepaliktu bez gaismas, kas nozīmētu postu un neražu.

Tikmēr dziesmu dziedāšana ir saistīta ar nelaimju novēršanu un arī auglības veicināšanu. Apdziedāšana Jāņos ir obligāta, jo tajā auglību nes kungi kalpiem, kalpi kungiem, tāpat kā kaimiņš kaimiņam. Tieši aplīgošanā liela loma arī tradicionālajam cienastam, kas ir pateicība par laba vēlējumiem.

Taču Jāņu nakts jau nav tikai ēšanas, dziedāšanas un zāļu vākšanas nakts. Tā ir mītiska nakts, kad sākas visādas burvestības. Ja, piemēram, Jāņu rītā kāds mana raganu skrienam pa rasu un skandējam „Viss uz mani, viss uz mani”, vajag atbildēt „Man kaut pusīti”, tad daļa no raganai pieburtā piena, nonāks arī garāmgājēja saimniecībā. Protams, raganas baltās drānās skrienam pa rasu var arī sajaukt ar kaimiņa meitām, jo galvenā Jāņu nakts burvestība, protams, ir papardes zieds. Lai gan par kaimiņa meitām vai sievu var teikt, ka tās ir arī raganas, pieķertas cita labības laukā, atņemot šim saimniekam spēku.

Papardes ziedu atrod tikai tas, kurš ir drosmīgs. Tā burvestība bija sniegt laimi un bagātību, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Drosme šī zieda meklēšanā vajadzīga tāpēc, ka šādas dāvanas tāpat mežā nemētājas. Tās sargā ļaunie gari. Tāpēc papardes ziedu meklējot, nedrīkst ne smieties, ne runāt, jālec uz slotas kāta īpašā rituālā un tad drosmīgi jāskrien papardēs. Ja pa ceļam nav palicis bail, pastāv ļoti liela iespēja iegūt sev papardes zieda burvību.

Protams, nav jau Jāņu nakts tikai par rūpīgiem aprēķiniem un burvestībām vien. Gada īsākā nakts dod arī daļu savu vaļību. Piemēram, papardes ziedu var meklēt arī kopā ar kādu un nebūt uz slotas kāta. Ticējumi vēsta, ka Jāņu nakts ir labvēlīga ar savu radīšanas spēku, tāpēc nav jābrīnās, ka ap marta beigām vai aprīļa sākumu, parādās ģimenes pieaugums. Vēl pie Jāņu nakts vaļībām mēdz pieskaitīt arī to, ka meitas un sievas ar vainagiem galvā iet rotaļās un dzied. Vai, piemēram, tad, kad nāk rīta rasa, Jāņa bērni dodas pliko skrējienā. Iespējams, tieši tas, ka Saule ir gādības simbols mērenajā klimatiskajā zonā, šādas vasaras saulgriežu tradīcijas ir pārsvarā Ziemeļeiropā un Kanādā, bet tas gan neizslēdz pašu saulgriežu nozīmību arī dienvidu tautām, kuras tāpat meklē auglības un pārpilnības ceļus.