1632. gada 24. novembrī Amsterdamā piedzimst topošais filozofs Benedikts Spinoza. Viņš ir portugāļu izcelsmes ieceļotāju atvase, kas uzaug filozofijas garā, domājot par dabu, ticību un indivīdu lomu starp materiālo un garīgo pasauli. Spinoza īpaši nepublicēja savus darbus, jo tie bija pārāk radikāli laikmetam, kurā filozofs dzīvoja. Tieši savu ideju dēļ, viņu izslēdza gan no reliģiskās, gan arī sociālās kopienas.

 

Benedikts Spinoza jeb dzimšanas brīdī Baruks Spinoza bija ebreju izcelsmes portugālis Nīderlandē. Viņa senči kādreiz bija dzīvojuši Spānijā, taču ebreju vajāšanas laikā vispirms aizmuka uz Portugāli un tad uz Nīderlandi. Spinozas apmetās uz dzīvi Amsterdamā, kur iekļāvās vietējā ebreju kopienā un piedalījās reliģiskās dzīves veidošanā. Agri vai vēlu, bet Baruks Spinoza sāka pievērst sev uzmanību ar pārāk lielu brīvdomību. Viņš allaž pārāk aizrāvās ar pārdomām par indivīda lomu pasaules uzbūvē, jo Spinoza nevarēja pieņemt, ka indivīdam ir atvēlēta tik šaura nozīme, kas tiek reducēta tikai un vienīgi uz reliģisko rituālu ievērošanu. Kad viņam palika 23 gadi, ebreju kopienai viņa izlēcieni apnika un viņu izslēdza no draudzes. Tad arī Spinoza nolēma nomainīt vārdu uz Benediktu, kas bija latīniskā versija portugāļu vārdam Bentu. Viņa bēdīgās slavas dēļ, Spinozu nepieņēma neviena reliģiska draudze, kas nozīmēja, ka domātājs kļuva par sabiedrības daļēji atraidītu personu. Lai gan, viņš labi pārzināja ne tikai ebreju svētos rakstus, bet arī kristiešu Bībeli. Turklāt Spinoza runāja četrās valodās, bet rakstīt varēja arī latīniski.

Galvenais iemesls, kāpēc Spinoza sev piesaistīja niknu sabiedrības uzmanību, ir viņa interese par tā laika moderno zinātni. Spinoza sekoja līdzi jaunākajiem atklājumiem, un zināms, ka viņš interesējās par jaunākajām pārdomām, kuras publicēja Hobss vai Dekarts, vai arī zinātniskajiem atklājumiem, par kuriem runāja Koperniks, Galilejs vai Keplers. Spinoza aizstāvēja t.s. augsto kritiku, kas nozīmēja, ka individuālo prāta izaugsmi cilvēks var sekmēt caur loģisko analīzi. Ja katrs kaut cik izglītots cilvēks velta pietiekami daudz laika sev svarīgu jautājumu analīzei un izvērtēšanai, jebkurš var reducēt visas nezināšanas līdz noteiktam loģiskam spriedumam. Tomēr atšķirībā no citiem augstās kritikas domātājiem, Spinoza nespēja pilnībā ignorēt garīgo audzināšanu. Viņš noteikti nebūtu tas domātājs, kurš pirmais kliegtu, ka cilvēka prātam paveras neiedomājami plašumi. Spinoza drīzāk bija tāds metafiziķis, kurš aizdomājās, ka ir noteiktas zināšanas, kuras cilvēks bez izpratnes par augstāku spēku nevarētu izskaidrot. Viņam piedēvē panteismu jeb vairāku dievību pielūgšanu, jo Spinoza centās skaidrot garīgumu arī caur dabu. Viņš nekādā veidā nevarēja ignorēt materiālās dzīves īpatnības, atrauti no garīgiem uzstādījumiem. Viņš pats savā loģiskajā spriedumā nonāca līdz atziņai, ka cilvēks nevar izskaidrot zinātni, ticību vai tālāko pasauli bez noteiktas uzticēšanās kaut kam augstākam.

Tā kā Benedikts Spinoza sev piesaistīja pārāk lielu uzmanību kā domātājs, viņš dzīves laikā sarakstīja tikai dažus traktātus un lielāku savu darbu “Ētika” publicēja tikai pēc autora nāves. Viņam nebija lielas iespējas sasniegt dižas virsotnes kā filozofam, jo viņš bija pārāk radikāls savam laikmetam. Tāpēc Spinoza strādāja par optikas slīpētāju, kur starp citu sasniedza labus rezultātus mikroskopu būvniecībā. Nepārprotami Spinoza bija liels advokāts t.s. jaunajām zināšanām, jo ticēja, ka reliģiskās dogmas nedrīkst bremzēt zinātnisko progresu. Tā kā viņš bija dziļi tikumisks un reliģiozs cilvēks, Spinoza daļēji mazināja pret sevi vērsto kritiku, jo viņam īsti nebija neviena grēka, ko pārmest. Ne velti Georgs Hēgelis sacījis, ka Spinoza kļuva par īstu pagrieziena punktu modernajā filozofijā. Viņa domas tvērums bija tik plašs, ka jebkurš cits filozofs tika salīdzināts ar Spinozu. Vai nu domātājs bija tāds pats, kā Spinoza, vai viņš nemaz nedrīkstēja uzdrīkstēties sevi par filozofu saukt.