„Melnā ceturtdiena” – šādu nosaukumu ieguvis 1929. gada 24. oktobris, kad straujš akciju vērtības kritums Ņujorkas biržā ievadīja Savienoto Valstu vērtspapīru tirgus sabrukumu, kam sekoja vispārēja ekonomiskā krīze Amerikā un citur pasaulē. Ekonomiskās stabilitātes zudumam bija tieša ietekme uz Otrā pasaules kara izcelšanos, tādējādi no „Melnās ceturtdienas” ievadītā satricinājumu perioda planēta sāka pamazām attapties tikai pēc ceturtdaļgadsimta.

Pagājušā gadsimta 20. gadu beigās vidusmēra amerikānis šķita sev atklājis jaunu iedzīvošanās iespēju: darījumus akciju tirgū. Miljoni Savienoto Valstu pilsoņu ieguldīja visus savus liekos dolārus biržas darījumos; kad liekas naudas vairs nebija, daudzi devās uz banku pēc aizdevuma, un bankas – labprāt deva. Arī biržas brokeri pārdeva akcijas uz parāda, sevišķi mazajiem investoriem. 1929. gada vasaras beigās kopējā Savienotajās Valstīs izsniegto aizdevumu summa bija pārsniegusi astoņus ar pusi miljardus dolāru – šis lielums pārsniedza apgrozībā esošo Amerikas Savienoto Valstu dolāru kopsummu. Bet ļaudis turpināja aizņemties un spekulēt ar vērtspapīriem, tā briedinādami akciju kapitāla burbuli, kuram reiz bija jāplīst. Kritiskais datums – tā dēvētā „Melnā ceturtdiena” – pienāca 1929. gada 24. oktobrī.

Jau kādu laiku pirms šī datuma akciju biržā bija vērojamas krasas pieprasījuma svārstības. „Melnajā ceturtdienā” akciju piedāvājums pārsita jebkādus rekordus, sākās paniska pārdošana, un cenas krita galvu reibinošā ātrumā. Nākamajā dienā vairāku lielāko Volstrītas banku pārstāvji vienojas par situācijas glābšanas plānu – viņi piešķīra līdzekļus nozīmīgāko uzņēmumu akciju iepirkšanai. Tomēr tas izrādījās risinājums tikai uz dažām dienām – pārāk daudzi Amerikā bija pamanījušies tikt pie akcijām, un ekonomiskas domāšanas un gluži vienkārši vēsa prāta proporcionālais daudzums uz vienu akciju bija niecīgs. Jau nākamās nedēļas sākumā atsākās paniska pārdošana, un „Melnajā otrdienā” – 29. oktobrī – pārdoto akciju skaits pārsita „Melnās ceturtdienas” rekordu. Biržas lejupslīdes nedēļa laupīja amerikāņiem apmēram 30 miljardus dolāru – patiesi astronomisku summu, lielāku nekā tā laika Savienoto Valstu gada budžets; lielāku, nekā Amerikas tēriņi 1. pasaules karā. Akciju cenu lejupslīde turpinājās vēl divarpus gadus, 1932. gada jūlijā sasniedzot zemāko punktu, savukārt cenu atkopšanās notika ļoti lēnām, un 1929. gada līmenī tās atgriezās pēc ceturtdaļgadsimta – 1954. gadā.

Vēsturnieki un ekonomikas teorētiķi joprojām nav vienisprātis par to, vai Savienoto Valstu akciju tirgus krahs bija tā laika globālās saimnieciskās krīzes galvenais cēlonis, viens no to veicinošajiem faktoriem, vai drīzāk tās simptoms. Nepārprotami ir tas, ka ieguldītāju bankroti izraisīja krīzi banku sektorā, un tas, savukārt, laupīja ekonomikas attīstībai vajadzīgos kredītus. Savienoto Valstu Federālo rezervju sistēma – respektīvi, valsts banka – tikpat kā neiejaucas procesā, lai gan spētu kritiskajā situācijā atbalstīt privātbankas un līdz ar to glābt ekonomiku no nelaimes. Pie tam Savienoto Valstu valdība tieši šai laikā pieņēma tā saukto Smūta-Holija tarifu likumu, kas ieviesa augstas ievedmuitas. Amerikas tirdzniecības partneri veica pretpasākumus, un amerikāņu ekonomika jau tā nelabvēlīgajā situācijā saņēma triecienu no šī pašas palaistā bumeranga.