14. gadsimta Prūsijas hronika vēsta par žemaišu kunigaiti Marģeri un viņa ļaudīm, kuri aizstāvējuši pret teitoņu bruņinieku uzbrukumu Pilēnu pili. Kad kļuvis skaidrs, ka pili noturēt neizdosies, tās aizstāvji nolēmuši labāk iet nāvē nevis padoties iekarotāju žēlastībai. Tas noticis 1336. gada 25. februārī.

14. gs. Žemaitija bija kļuvusi par kaujas lauku. Teitoņu bruņinieku ordenis, nostiprinājies Prūsijā un Livonijā, tiecās pakļaut sev zemes tagadējās Lietuvas rietumos, lai izveidotu vienotu krustnešu valsti visā Baltijas jūras austrumu piekrastē. Lietuvas dižkunigaiši pretojās šim spiedienam, gan ne vienmēr konsekventi – viņiem Žemaitija bija tikai viens no elementiem sarežģītajās attiecību spēlēs ar ordeni, Romas pāvestu un pārējiem reģiona valdniekiem. Savukārt paši žemaiši tiecās pēc iespējas saglabāt neatkarību kā no vieniem, tā otriem. Viena no spilgtākajām epizodēm šajās cīņās ir Pilēnu pils aizsardzība un bojāeja, kas saistās ar leģendārā žemaišu vadoņa Marģera vārdu.

Par Marģera – tāpat kā par citu tā laika Lietuvas valdnieku un vadoņu – izcelsmi un dzīves gaitām ziņas ir visai skopas. Daži pētnieki sliecas domāt, ka viņš bijis Lietuvas dižkunigaiša Butvīda dēls un dižkunigaišu Vīteņa un Ģedimina brālis un vietvaldis Žemaitijā. 1326. gadā Marģeris bija piedalījies poļu un lietuviešu kopīgajā iebrukumā Brandenburgā un saņēmis ievērojamu daļu no kara laupījuma. Par pēdējo liecina fakts, ka trīs gadus vēlāk, kad nu jau Vācu ordeņa bruņinieki sarīkoja krusta karu pret Lietuvu un Marģerim nācās atpirkties no iebrucējiem, viņš samaksājis 20 000 Svētās Romas impērijas ķeizara Ludviga IV dālderu. Šīs pastāvīgi saspringtās attiecības ar kaimiņiem, iespējams, arī bija viens no iemesliem, kas noveda pie kunigaiša Marģera un viņa ļaužu traģiskās bojāejas.

Par šiem notikumiem savā „Jaunajā Prūsijas hronikā" stāsta Teitoņu ordeņa vēstītājs Vīgands no Marburgas. Saskaņā ar viņa pausto, 1336. gada sākumā ordenis kārtējo reizi sapulcinājis lielu karaspēku un iebrucis Žemaitijā. Nozīmīga daļa no šiem spēkiem piederējusi ordeņa galvenajam sabiedrotajam Brandenburgas markgrāfam Ludvigam, kura zemes lietuvieši postījuši desmit gadus iepriekš. Marģeris ar savu karadraudzi, arī daudzi apkārtnes iedzīvotāji patvērušies Pilēnu pilī. Par tās konkrēto atrašanās vietu pastāv vairākas versijas. Hronists min, ka Pilēnus aplenkuši apmēram 6000 iebrucēju, kamēr aizstāvju skaits bijis apmēram 4000. Šie skaitļi, domājams, ir kārtējais viduslaiku hronista pārspīlējums. Sevišķi aizdomīgs šķiet spēku samērs – četriem tūkstošiem pils aizstāvju nebūtu sevišķi grūti atsist sešu tūkstošu pretinieku uzbrukumus. Galu galā, kā vēsta hronists, uzbrucēji laiduši darbā aplenkuma mašīnas un Marģera ļaudis sapratuši, ka pilij būs jākrīt. Tad nu viņi izlēmuši dzīvi ienaidniekam nepadoties. Žemaiši sakūruši sārtu no visa, kas pilī bijis vērtīgs, pielaiduši uguni ēkām, tad nogalinājuši savas ģimenes – sievas un bērnus – un visbeidzot nogalinājušies paši. Tas noticis 1336. gada 25. februārī.

Mūsdienās grūti spriest, cik patiesības ir senās hronikas vēstījumā, taču nav iemesla to uzlūkot kā tīru izdomājumu. Katrā ziņā stāsts par Marģeri atspoguļo viduslaiku žemaišu drosmi un apņēmību cīņā pret iebrucējiem. Šī cīņa bija ļoti nozīmīga arī latviešu tautas vēsturē – tā kā Žemaitiju vāciešiem tā arī neizdevās pakļaut, Prūsija palika nošķirta no Livonijas, un, attiecīgi, nenotika plaša vācu kolonistu ieceļošana mūsu dzimtenē, kas vēlākajos gadsimtos draudētu ar mūsu senču pārvācošanu.