1995. gada 25. janvārī Norvēģijas un ASV zinātnieki no Norvēģijas teritorijas palaiž zinātnisku raķeti. Netālu esošajā Krievijā raķete tiek sajaukta ar ASV militārajām raķetēm "Trident" un saceļ kodolieroču uzbrukuma trauksmi. Desmit minūtes laika ir Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam, lai pieņemtu lēmumu, dot kodolieroču pretuzbrukumu ASV vai nē.

Kopš Aukstā kara beigām bija pagājuši vien nieka 4 gadi, taču pasaule atkal bija nonākusi iznīcības priekšā. 1995. gada 25. janvārī Norvēģijas raķešu poligonā tiek sagatavots raķetes Black Brant starts. Ar šo lidojošo objektu norvēģu un amerikāņu pētniekiem bija paredzēts izpētīt gaismas spēles Zemes atmosfērā virs Arktikas.

Uzreiz pēc palaišanas raķete strauji uzņēma augstumu, un pie pusotra kilometra atzīmes trauksmes zvanu nozvanīja Oļeņegorskas radaru stacija. Murmanskas apgabalā esošā stacija uztvēra raķetes trajektoriju un kļūdaini to sajauca ar ASV zemūdeņu bruņojumā esošo Trident tipa raķeti. Pēc jau iepriekš izstrādātās kārtības radaru stacijas vadība ziņoja par uzbrukuma draudiem kodolieroču daļas vadībai.

Dažādos politiskās literatūras avotos tiek minēts, ka pēc šīs trauksmes saņemšanas Krievijas prezidents Boriss Jeļcins tika nekavējoties informēts par iespējamo amerikāņu uzbrukumu, un viņa kabinetā tika ienests kodolieroču palaišanas portfelis. Tajā iekšā atradās tā sauktā sarkanā poga, kuras nospiešanas gadījumā tiktu dota pavēle veikt atbildes triecienu.

Visi Krievijas militāro spēku komandieri, kuru pārziņā bija kodolieroči, arī saņēma brīdinājumu. Viņiem tika uzdots būt kaujas gatavībā un pēc pirmā paziņojuma atvērt speciāli sagatavotās aploksnes ar palaišanas kodiem un uzbrukuma koordinātēm. Zinātāji ir teikuši, ka Jeļcins jau bija paspējis ievadīt drošības portfelī abas atbloķējošās atslēgas. Tas nozīmē, ka, ja Jeļcina roka būtu notrīcējusi, kāda no tūkstošiem Krievijas bruņojumā esošajām raķetēm būtu pacēlusies gaisā ar skaidru mērķi - Amerikas Savienotās Valstis.

Pretstatā Kubas krīzei 62. gadā Norvēģijas raķetes krīzes laikā nenotika nekādas konsultācijas ar ASV pārstāvjiem. Radaru stacijas koordinatori uz ātru roku skaitļoja gaisā esošās raķetes trajektoriju. Satraukumu vairoja tas, ka raķete atradās koordinātu koridorā, kas savienoja ASV Ziemeļu Dakotu ar Maskavu, tāpēc sākotnēji raķetes atrašanās vieta lika pieļauta, ka trieciens tiešām tiek izdarīts pa Krievijas galvaspilsētu. ASV kara stratēģija paredzēja, ka zemūdenes pielavītos pie Krievijas krastiem un izšautu vai nu kodolraķetes, vai arī elektromagnētiskā impulsa raķetes. Otrajā gadījumā raķete padarītu nelietojamas visas radaru sistēmas Krievijā, tādējādi atbrīvojot telpu īstajam uzbrukumam. Šādā satraukuma atmosfērā virsnieki skaitļoja, kur raķete lidos.

Par to, ka no kodolkatastrofas izdevās izvairīties tikai par mata tiesu, liecina laika sprīdis, kas atbildīgajām personām tika atvēlēts. 8 minūtes bija nepieciešamas, lai izskaitļotu trajektoriju, kamēr 10 minūtes bija nepieciešamas, lai raķete sasniegtu mērķi. Tiklīdz bija nomanāma Norvēģu raķetes virzība uz ziemeļiem, tā trauksme tika atcelta. Viltīgāki prāti uzreiz pieļāva, ka norvēģu raķete patiesībā bija veikls ASV izlūkdienestu triks, lai pārbaudītu vai pēc PSRS sabrukuma Krievijai ir palikušas tādas pašas militārās reaģēšanas spējas. Ja raķete būtu aizlidojusi nepamanīta, tas būtu pamats lielākai spiediena politikai pret Krieviju.

Taču zinātnisko pētījumu aizstāvji argumentē, ka nevienam nav bijis domas celt ažiotāžu Krievijas armijā. Pirms raķetes starta vairāk nekā 50 valstis saņēma brīdinājumu par šo startu, tostarp arī Krievija. Vienīgā problēma, ka Krievijas augstākā militārā vadība nebija šo informāciju nodevusi visām radaru stacijām. Tiklīdz sākās desmit minūšu atskaite, nevienam pat prātā neienāca atminēties brīdinājumu.

Bet, kā jau ierasts, nav ļaunuma bez labuma. Šī nervus kutinošā kļūda paveica arī ko derīgu. Pēc incidenta notika ASV un Krievijas konsultācijas, uru rezultātā tika pieņemts lēmums pastiprināt savstarpējo stratēģisko ieroču komandieru komunikāciju. Savukārt pasaules iedzīvotājiem jābūt pateicīgiem, ka 95. gadā prezidents Jeļcins nebija tāds kā jau savas prezidentūras beigās. Vēl ar asu spriestspēju apveltītais politiķis nekrita panikā un nepalaida šausminošo pastardienas agregātu.