1914. gada 25. novembrī Kalifornijā šūpuli savam dēlam kāra Džuzepe un Rozālija Dimadžio. Abu dēls, kuru amerikāņu sabiedrība vienkārši sauca par Džo, kļūs par visu laiku labāko beisbolistu. Itāļu imigrantu ģimene tā arī nekad nesaprata, kā ar tik jocīgu spēli kā beisbols, Džo pamanījās izrauties no nabadzības.

 

Džuzepe un Rozālija Dimadžio ir tipisks imigrantu stāsts ASV. Dimadžio ģimenes galva Džuzepe pirmais pārcēlās uz ASV un apmetās uz dzīvi Kalifornijā. Viņš bija zvejnieks, kurš nolēma meklēt laimi otrā pasaules malā, lai labāka dzīve atrastu viņu un viņa ģimeni. Pēc kāda laika uz ASV pārcēlās arī viņa sieva Rozālija, kurai īsi pirms vīra aizbraukšanas bija piedzimusi meita – pāra pirmdzimtā.

Kopā Dimadžio ģimenē auga deviņi bērni. Džozefs Pauls jeb vienkārši Džo bija piedzima kā pirmspēdējais bērns ģimenē. Notika tas 1914. gada 25. novembrī Martinesas pilsētā Kalifornijā. Džo ģimene lielā mērā bija paļāvusies uz zvejniecību jau vairākās paaudzēs. Tāpēc, kad Džo bija apritējis gads, tēvs Džuzepe nolēma pārcelties uz Sanfrancisko, kur varētu zvejot. Lieki piebilst: tā kā ģimenē auga vairāki dēli, tēvs viņus visus dzina uz laivas, lai zvejotu kopā. Džo jau bērnībā nevarēja ciest tīrīt tēva laivu, jo beigtu zivju smaka izraisīja viņam nelabumu. Uz to tēvs tikai norūca, ka dēls ir slinks un nekam nederīgs lupatlasis.

Džo brālis Vins Dimadžio aizrāvās ar beisbolu un tajā laikā spēlēja Sanfrancisko komandā. Jaunākais brālis Džo bija pusprofesionālis, kurš spēlēja zemākās līgās. Tieši brāļa uzstājība ļāva uzspīdēt lielākajai beisbola zvaigznei pasaulē, jo pēc Vinsa ierosinājuma, San Francisco Seals uzaicināja uz treniņu jaunāko Dimadžio. Viņš bija talantīgs, īpaši kā atsitējs, tāpēc komanda noslēdza ar viņu līgumu. 1932. gadā, gandrīz 18 gadīgais Džo debitēja jau tolaik pasaules augstākajā līgā.

Kā jau itāļu melodrāmā, arī Džo karjera, kas tik nejauši bija sākusies, varēja pārtrūkt pēc diviem gadiem. 1934. gadā viņš saskārās ar ļoti muļķīgu traumu. Braucot pie māsas uz vakariņām, Džo Dimadžio sarāva ceļgala krusteniskās saites. Sanfrancisko komandā nosprieda, ka viņš nekad vairs nebūs īsts spēlētājs, tāpēc steigšus pārdeva spēlētāja līgumu citai komandai. Tā Džo Dimadžio nonāca Ņujorkas Yankees īpašumā. Tieši šī kluba aģenti ticēja Džo spējai atgūties. Viņa sitiens bija lielisks, vajadzēja tikai sagaidīt, kad spēlētājs atgūsies. Turklāt, par sodu vecajai komandai, viņš to izdarīja jau tā paša gada laikā. Paspēja vēl palīdzēt Sanfrancisko Seals uzvarēt čempionātā. Vienīgais, kurš nespēja saprast šo kapitālisma sistēmu, bija Džo tēvs Džuzepe. Viņš atklāti pateica dēlam, ka nesaprot, kā, spēlējot kaut kādu spēli, cilvēks var kļūt bagāts. Tas taču nebija darbs!

Ņujorkas klubā Džo Dimadžio aizvadīja 13 sezonas un 9 reizēs kļuva par visas līgas čempionu. Yankees bija ļoti pateicīgi par lēmumu uzticēties šim spēlētājam, kad jautājums bija, vai viņš vispār jebkad spēs spēlēt. Turklāt Dimadžio saņēma ļoti dāsnu līgumu, kas paredzēja vismaz 100 tūkstošus dolāru sezonā. Kāpēc tāds novērtējums? Tāpēc, ka Dimadžio bija vienīgais beisbolists, kurš nospēlēja visās zvaigžņu spēlēs katru sezonu, kuru startēja Yankees krāsās.

Beisbols ir ļoti populāra spēle ASV, arī Japānā, bet ne pārējā pasaulē. Tāpēc interesanti, kā Džo Dimadžio kļuva tik populārs ārpus beisbola laukumiem. Protams, atbilde ir Merilina Monro. Ar amerikāņu sekssimbolu Dimadžio satikās 1954. gadā. Viņam jau bija pūrā viena laulība, kas kara gados beidzās ar fiasko, atstājot dēlu. Toties ar Merilinu romāns sākās pavisam nepareizi. Aktrise nevēlējās atsaukties savešanas mēģinājumam, jo uzskatīja, ka profesionālie sportisti ir iedomīgi un uzpūtīgi, taču ne Džo. Kad viņa beidzot piekrita tikties, šarmantais itālis viņu apbūra. 1954. gada janvārī viņi slepus apprecējās. Ilga gan šī laulība nebija, jo Merilinai pastāvīga bija vajadzīga kāda mūza. Pēc deviņiem mēnešiem pāris izšķīrās un mēļoja, ka tieši skandalozās vējā gaisā parautās kleitas dēļ. Lai arī Merilinai bija citas laulības, Dimadžio nepārstāja viņu mīlēt. Īsi pirms aktrises pašnāvības, viņš viņu bildināja otro reizi. Acīmredzot Merilina bija tik apjukusi, ka nesaprata vairs, ko atbildēt. Pēc pāris dienām viņa tika atrasta mirusi, bet satriektais Džo panāca, ka viņam nodeva Merilinas mirstīgās atliekas pienācīgu bēru organizēšanai. Itāļu džentlmenis nekad neizpauda detaļas par abu kopdzīvi, vienmēr atteicās komentēt jautājumus, kas skartu Merilinas piemiņu, turklāt 20 gadus pēc kārtas katru nedēļu, trīs reizes nosūtīja uz Merilinas kapu pusduci sarkanu rožu. Kad 1999. gadā pēc smagas cīņas ar vēzi mūžībā gāja pats Dimadžio, viņa pēdējie vārdi esot bijuši, drīz es atkal satikšu savu Merilinu.