1933. gada 25. novembrī netālu no Maskavas tiek veiksmīgi izmēģinātā pirmā tā sauktā „krievu raķete” ar šķidro degvielu. Veselas četras zinātnieku grupas, balstoties uz savu entuziasmu, izstrādāja raķetei nepieciešamās komponentes, turklāt viens no šīs raķetes pamatlicējiem ir ļoti labi zināmais, Rīgā dzimušais zinātnieks, Frīdrihs Canders.

Pirmā veiksmīgi palaistā krievu zinātnieku raķete ar šķidro degvielu bija milzīgu pūļu un entuziasma piemērs. Kā jau daudzas interesantas un vēlāk ļoti svarīgas lietas, arī raķešdzinēji un pašas raķetes tapa bez īpaša finansējuma, jo galvenais raķešu cēlējspēks bija pašu zinātnieku milzīgais darbs.

Pirmais, kurš zinātniski aprakstīja iespēju izpētīt kosmosa telpu ar šķidrajiem raķešdzinējiem, bija Konstantīns Ciolkovskis. Viņš jau 1903. gadā šim tematam veltīja grāmatu. Un tieši šo grāmatu vēl studiju laikā Rīgas Politehniskajā institūtā izlasīja jaunais inženieris Frīdrihs Canders. Ciolkovska argumenti par labu ķīmiskajiem raķešdzinējiem radīja pārliecību, ka sapnis aizlidot uz Marsu, varētu piepildīties. Tāpēc Canders tam veltīja visu savu mūžu un devīzi „Uz priekšu, uz Marsu!” padarīja par savas dzīves moto.

Pirmie eksperimentālie šķidrās degvielas raķešu dzinēji tapa 1926. gadā. To autors bija izcilais amerikāņu zinātnieks Roberts Godards. Viņa izgudrojums bija praktiski tas pats, ko aprakstīja Ciolkovskis. Arī Frīdriha Candera pētījumos šķidrās degvielas raķešdzinēji tapa kā benzīna un skābekļa maisījuma raķetes. Doma bija pavisam vienkārša, ja jau Trešais Ņūtona likums paredz, ka spēks telpā sastopas ar tikpat lielu pretspēku, tad pat bezskābekļa vidē raķeti uz priekšu dzīs pašas izgrūstā enerģija.

Godarda izmēģinājumus 30. gadu sākumā atkārtoja arī jau padomju zinātnieki. Ķīmiskos raķešu dzinējus izstrādāja Frīdrihs Canders. Viņš arī nolēma savus dzinējus balstīt uz benzīna un skābekļa maisījuma. Tāpat padomju zinātnieki nolēma uzņemties iniciatīvu un izveidoja paši savu pētniecības grupu. 1931. gadā šī grupa nolēma sadalīt darbu četros jautājumos. Canders vadīja pirmo brigādi, kas strādāja pie dzinējiem, Mihails Tihonravovs strādāja pie ar dzinējiem saistītajiem izgudrojumiem, kamēr Jurijs Pobedonoscevs un Sergejs Koroļovs pētīja gaisa reaktīvos dzinējus un lidojošo objektu konstrukcijas.

Pēc diviem gadiem viņu darbs vainagojās ar panākumu. Tika uzbūvēta kārtējā raķetes modifikācija. Diemžēl, bet 1933. gads pētnieciskajai grupai gan sākās arī ar lielu satricinājumu. Pavasara sākumā nomira Frīdrihs Canders. Tieši viņa projektētais šķidrās degvielas dzinējs tika uzstādīts uz raķetes, kuru nolēma pārbaudīt 25. novembrī.

Raķetes ГИРД-X starta masa bija nepilni 30 kilogrami. Aptuveni astoņus kilogramus aizņēma degviela. Turklāt tieši dzinējos bija paspējuši veikt izmaiņas. Augustā tika izmēģināta vispār pirmā raķete Padomju Savienībā. Taču raķetē ar numuru 9, tika pārbaudīta citāda degviela. Benzīns pārāk ātri izdedzināja sadegšanas kameras sieniņas, tāpēc janvārī, divus mēnešus pirms Candera nāves, viņa izstrādātajā dzinējā nolēma benzīnu aizstāt ar spirtu. 25. novembrī pētnieciskā grupa izbrauca uz atklātu lauku, kur izmēģināt jauno raķeti. Tās augstums bija 2,2 metri un tā pēc palaišanas sasniedza 75-80 metru augstumu. Pēc stiprinājumu deformācijas un izjukšanas, tās konstrukcija sāka brukt. Tāpēc pirmā ķīmiskā dzinēja raķete nokrita tikai nieka 150 metru attālumā. Taču galvenais bija izdarīts, zinātnieki bija pierādījuši, ka arī ar šādiem dzinējiem raķetes lido. Tieši šķidrās ķīmiskās degvielas dzinējiem piederēja kosmisko atklājumu nākotne, vienīgi 30.gados to vēl nezināja. PSRS vadība paspēja izrēķināties ar vienu no vadošajiem darbiniekiem kosmiskās programmas veidošanā. 1938. gadā Sergejam Koraļovam piesprieda cietumsodu un piespiedu darbu par it kā pretvalstisku darbību. Maz trūka viņu vispār būtu nošāvuši. Koroļovs vēl kara gadus pavadīja VDK uzraudzībā, strādājot dažādos lidmašīnu konstruktoru birojos. Tā ir kārtējā spožā PSRS vēstures lapaspuse, kad diži zinātnieki nonāk paši savas valsts vadības nežēlastībā.

Tas gan nemainīja lietu kārtību. Raķetes ar šķidrajiem jeb ķīmiskajiem dzinējiem lidoja kosmosā. Gluži kā Canders ar Ciolkovski bija sapņojuši, viņu darbs aiznesa cilvēku kosmosā. Tieši šķidrie raķešu dzinēji tika plaši izmantoti PSRS un arī ASV kosmosa programmās. Un interesanti, ka abas puses ir vienlīdz lielā mērā uzskatāmas par šīs tehnoloģijas izgudrošanu.