1955.gada 25.oktobrī amerikāņu kompānija „Tappan” rada pirmo sadzīves mikroviļņu krāsni. Lai arī tehnoloģija ir zināma 30 gadus, to izmanto unikāli armijas vajadzībām. Pirmās mikroviļņu krāsnis varēja būt mazas virtuves izmēros. Savukārt par to atklāšanu liela pateicība jāvelta armijas radaru tehnoloģijām.

 

Mikroviļņu krāsns nav iedomājama bez mikroviļņiem, kas nosaukuma parādījās vairākus gadus pēc šīs krāsns izgudrošanas. Galvenais darbības princips krāsnij ir uzsildīt pārtiku vai jebkuru citu vielu, izmantojot elektromagnētiskos viļņus, kuru garums nepārsniedz 30 centimetrus. Šie viļņi patiesībā ir radioviļņi, kurus kādreiz vispār atsevišķi nenodalīja. Bet to ieguldījums vielu sildīšanā saistīts ar ūdens uzkarsēšanu. Tāpēc arī mikroviļņu krāsnis ir tik labas ātrai pārtikas sildīšanai, jo tās uzsilda ūdeni, kas ir pieejams jebkurā pārtikas produktā.

Ideja par ēdiena sildīšanu, izmantojot elektromagnētiskos viļņus parādījās 20.gadsimta 20.gados. Vairāki lielie elektroiekārtu ražotāji ASV eksperimentēja ar elektromagnētiskajām īpašībām, tomēr neviens šo ideju nenoveda līdz mūsdienu principam par mikroviļņu krāsni. Iemesls tam bija nespēja koncentrēt šos viļņus, kam bija nepieciešama īpaša iekārta. Šāda iekārta parādījās ap Otro pasaules karu, kad britu un amerikāņu kopuzņēmumā sāka eksperimentēt ar radaru tehnoloģijām. Radari arī balstās uz radioviļņiem, kas pēlē tālumā esošos objektus. Oficiālā mikroviļņu krāsns atklāšana tiek piedēvēta Persijam Spenseram, amerikāņu inženieriem un eksperimentētajam, kurš strādāja radaru nodaļā. Viņa atklājums patiesībā bija nejaušība, jo, darbojoties ap radara mikroviļņu emitētāju, Spensers pamanīja, ka no starojuma viņa kabatā ir izkususi šokolādes konfekte. Pastāvēja leģenda, ka Spensers iekārtai blakus nolicis savu sviestmaizi un pamanījis, ka tā uzsilst, lai gan ļoti ticama, bet mārketingā slikti izmantojama ir cita versija, kas vēsta, ka Spensers eksperimentā vienkārši apdedzināja rokas.

Protams, šokolādes konfektes izkušana ir lielisks stāsts patērētājam. Persija Spensera atklājums notika 1945. gadā. Tomēr līdz plašākam patēriņam šīm krāsnīm bija jāgaida 20 gadi. Iemesls, protams, ir armijas laboratoriju mērķis vispirms gādāt par armijas vajadzībām. Tāpēc arī pirmā mikroviļņu krāsns tika radīta armijas virtuvēm, lai manevru laikā varētu ātri pagatavot karavīriem siltu maltīti – pareizāk būtu teikt, uzsildīt jau iepriekš sagatavoto. Pirmā mikroviļņu krāsns bija teju divus metrus augsta un svēra vairāk nekā 300 kilogramu. Nav arī brīnums, ka tādu neviens neiedomājās pārdot mājsaimniecībām.

Patentu izmantošanas atļaujas 50. gados ieguva kompānija „Tappan”. Šī ASV kompānija nodarbojās ar sadzīves tehnikas, galvenokārt, virtuves iekārtu ražošanu. „Tappan” tad arī kļuva par tiem, kas 1955. gada 25. oktobrī radīja pirmo sadzīves mikroviļņu krāsni. Tā atgādināja mūsdienu iekārtu, vienīgi maksāja ļoti dārgi. Avotos min, ka tās cena svārstījās no 1200 līdz pat 2000 dolāru, kas protams bija nekonkurētspējīga cena. Tomēr desmit gadu laikā izdevās pilnveidot tehnoloģiju, lai samazinātu tās izmaksas. Lielā mērā izšķirošu lomu nospēlēja japāņu kompānija „Sharp”. Lai arī paši amerikāņi turpināja krāsns ražošanu, konkurence spieda meklēt lētākus risinājumus un mikroviļņu krāsns kļuva pieejama vidusslāņa iedzīvotājiem. Protams, mikroviļņu krāsns nav domāta ēdiena gatavošanai, bet gan sildīšanai. Lieliski piemērota restorāniem, kas ātri vēlas pasildīt jau iepriekš sagatavotu ēdienu. Tomēr īsti gardēži noraidīs mikroviļņu krāsns lietošanas iespējas, jo tai trūkst paša galvenā. Krāsns silda, bet necep. Jo tieši cepšanas laikā ēdiena vielu pārvērtību rezultātā veidojas smaržas un garšas, kas bagātina svaigi gatavotu ēdienu. Tāpēc arī mikroviļņu krāsns ir tikai pielikums virtuves aprīkojumā, kam nav centrālās lomas. Nemaz jau nerunājot par tām versijām, kuras aizstāv ideju, ka šī krāsns nemaz nav veselīga cilvēka ikdienā.