1555.gada 25.septembrī Svētās Romas imperators Kārlis V kopā ar vācu zemju vietvalžiem noslēdz Augsburgas miera līgumu. Šis ir pirmais dokuments, kas atzīst luterāņus kā atsevišķai konfesijai piederošus cilvēkus un iesāk pāris desmitgažu ilgu mieru Eiropā.

No Mārtiņa Lutera iesāktās reformācijas bija pagājuši tikai nepilni 40 gadi, bet Eiropas lielākā un ietekmīgākā valsts Svētā Romas impērija bija ierauta postošā reliģiozā karā, kas apdraudēja visas impērijas pastāvēšanu. Katoļi un reformācijas aizstāvji luterāņi ar kalvinistiem, bija izplēsušies tik lielā mērā, ka paralizēja impērijas darbu. Nevarēja darboties lēmējinstitūcija reihstāgs, tāpat kā nespēja normāli darboties impēriskā tiesa. Ja imperators Kārlis V nespētu atrast kompromisu, visticamāk Svētā Romas impērija piedzīvotu ātrāku galu.

Trīs gadus pirms Augsburgas miera izveidojās visi priekšnoteikumi, lai reliģiozais karš Svētās Romas impērijā beigtos. Pēc luterāņu valdnieku sacelšanās pret imperatoru izveidojās atsevišķa valdnieku koalīcija, kas bija neitrāli noskaņota reliģiozajos jautājumos. Tieši šī koalīcija spēja uzrunāt abas karojošās puses un censties panākt kompromisu. Starp šiem koalīcijas valdniekiem bija arī t.s. Romas karalis jeb imperatora brālis, kurš bija nākamais rindā uz troni. Viņa piekāpība protestantu prasībām ļāva cerēt uz kaut kādu mierizlīgumu starp impērijas subjektiem. Tieši uz šo koalīciju arī balstījās centieni atrast kompromisu, kas bija nepieciešams, ja valsts vēlējās turpināt savu eksistenci.

1553.gadā izdevās panākt tāda likuma pieņemšanu, kas sargātu neitrālos valdniekus no kara patvaļas. Kārļa  V jaunākais brālis Ferdinands I spēja panākt lielāku aizsardzību tām impērijas frakcijām, kuras centās atrast izeju no reāla pilsoņu kara. Uz šīs bāzes tad arī centās atrast vienošanos par miera slēgšanu. Protestantu zemju kūrfirsti no Saksijas, Pfalcas un Virtenbergas un katoļu valdnieki no Maincas, Bavārijas un Trīras cementēja sadarbību starp reāliem ienaidniekiem ar domu, ka visi spēja atrast kopēju valodu, ja visu kopējā nākotne likta uz kārts. Tieši viņu ietekmē izdevās panākt vienošanos, ka karojošās puses kopā ar neitrālajiem kūrfirstiem sanāk uz kopēju sēdi ar imperatoru, lai meklētu mieru.

1555.gada februārī Augsburgā oficiāli sākās miera sarunas, jo imperators bija sasaucis reihstāga sēdi. Kārlis V nevēlējās tuvināties ar protestantiem, jo bija pārliecināts katolis un pārstāvēja Spānijas karaļnamu. Viņš ilgi centās novilcināt iespēju sasaukt lēmējinstitūcijas sēdi, jo cerēja uz pārmaiņām kara gaitā. Taču kūrfirsti pieprasīja sēdi tik spēcīgi, ka imperatoram nekas cits neatlika kā piekāpties. Jau martā tika nolemts, ka jāatrod miermīlīgs risinājums ticības karam, tomēr reāla līguma sastādīšana prasīja ļoti daudz laika. Tā tikai septembrī sarunās iesaistītie varēja nodrošināt kopēja līguma uzmetumu, kas paredzēja ticības brīvību Svētās Romas impērijas teritorijā. Augsburgas miera līgumu noslēdza 1555.gada 25.septembrī, iepriekš no amata atkāpjoties imperatoram Kārlim V.

Lai arī viņš bija gatavs kā imperators piekrist šāda mierizlīguma slēgšanai, personiski viņš to neatbalstīja. Realitātē līgums noteica to, ka impērijas subjekti var paši izvēlēties kādā reliģiskajā konfesijā līdzdarboties, tomēr šim līgumam bija arī nepilnības. Katoļu frakcija panāca, ka varēja saglabāt baznīcas īpašumus, turklāt, ja kāds katoļu baznīcas ierēdnis pārgāja luterāņu pusē, viņa vietā ievēlēja citu katoli, kas nozīmēja, ka baznīca mantiskās vērtības sev saglabāja. Savukārt luterāņi varēja svinēt savas konfesijas atzīšanu, kas nozīmēja, ka luterānisms kļuva par pilnvērtīgu reliģijas paveidu.

Strīdīga situācija veidojās noteikumos par kūrfirstiem, kuri paši varēja noteikt, kādai reliģiskajai konfesijai pievienosies viņu valsts. Tas noveda pie t.s. principa, kura pusē tādā ticībā esi. Realitātē šis princips radīja saspīlējumu, jo vasaļi nevarēja brīvi izvēlēties savu ticību, ja kūrfirsts lēma citādāk. Agri vai vēlu, tas noveda pie jauna kara, ko labāk zinām, kā trīsdesmitgadu karu. Augsburgas miera līgums deva Svētās Romas impērijai miera pilnu atelpas brīdi uz vairākām desmitgadēm, lai nākamais karš jau beigtos ar Vestfālenes miera līgumu. Tas iezīmēja jaunu kārtību Eiropā, kur mieru slēdza Spānija un Nīderlande. Nākamajā miera slēgšanas reizē aiz apvāršņa vairs nebija arī Svētās Romas impērijas beigas.