1792. gada 26. aprīlī franču karavīrs Klods Žozefs Ružē de Lils saraksta dziesmu, kurai jāvieno franču karavīri patriotiskai dzimtenes aizstāvībai. Viņa dziesma ir veltījums Reinas armijai, kas Lielās Franču revolūcijas laikā tiek pieņemta par valsts himnu. Dziesma kļuva populāra, jo to dziedāja revolūcijas brīvprātīgie cīnītāji. Tā kā brīvprātīgie bija no Marseļas, tad dziesmu pārsauca par Marseljēzu.

 

Klods Žozefs Ružē de Lils ir Marseljēzas autors. Stāsts par šo dziesmu sākās laikā, kad Francijas karavīri nespēja aizstāvēt savu dzimteni no iebrucējiem. Franču armijai bija grūti cīnīties ar Prūsijas armijas uzbrukumiem, bet, kad tika pasludināts karš pret Austriju, uzbrukumu kļuva vēl vairāk. 1792. gada aprīlī Strasbūras mērs uzaicināja pie sevis pilsētā esošos armijas virsniekus un aicināja radīt maršu, kas aiz sevis vestu cīņā patriotiskus kājniekus. Šo aicinājumu izdzirdēja Klods Žozefs Ružē de Lils, kurš bija Francijas armijas inženieris. Viņa uzdevums bija vadīt sapieru darbus, bet brīvajā laikā Ružē de Lils rakstīja dzejoļus un komponēja tiem vieglas melodijas. Pieņēmis izaicinājumu, viņš uzrakstīja dziesmu par patriotiem karavīriem, kas gatavi aizsargāt savu tēvzemi. Tā kā Ružē de Lils šo dziesmu veltīja sev tuvām armijas daļām, viņš to nosauca par „Kara dziesmu Reinas armijai”.

Dziesma bija ļoti populāra. Tā iemantoja karavīru simpātijas, jo melodija bija patīkama, tajā pašā laikā saturs dziesmai bija ļoti patriotisks un pacilātā veida zosādu izraisošs. Kad simtiem vīru dziedāja šo dziesmu ceļā uz nākamo kaujas vietu, tā neatstāja vienaldzīgus. Lielās Franču revolūcijas laikā Parīzē satikās dažādu provinču kaujinieki, tie, kas bija iepriekš dzirdējuši šo dziesmu, sāka to dziedāt arī revolūcijas laikā. Un aizvien vairāk cilvēku iemācījās dziesmas vārdus. Tajā brīdī, kad šo dziesmu pamanīja revolūcijas ideologi, dziesma ieguva pavisam citu nozīmi. Tā kļuva par himnu tiem, kas vēlas pārmaiņas. Dziesma tiem, kas ir gatavi cīnīties par lielāku brīvību un lielāku tautas lomu valsts dzīvē. Tajā brīdī, kad Reinas armijas kara dziesma ieguva masu kustības himnas slavu, to dziedāja brīvprātīgie no Marseļas puses. Tā arī šo dziesmu iesauca par Marseljēzu.

1795. gadā, trīs gadus pēc Marseljēzas sarakstīšanas, Francijas Nacionālais konvents pieņēma šo dziesmu par visas valsts himnu. Dziesmas autoru pa šo laiku jau gandrīz giljotinē. Jakobīņu terora laikā Ružē de Lils nonāca cietumā, jo kā mērens republikānis nepiekrita visām revolucionāru idejām. Tāpēc viņu tiesāja par kontrrevolucionāru darbību un iesēdināja cietuma cellē. Maz trūka, viņam būtu nocirtuši galvu. Taču Robespjēra krišana paglāba topošās valsts himnas autoru no nāves.

Marseljēza arī šobrīd ir Francijas himna. Taču tā tas nebija visu laiku. Napoleona Bonaparta, Luija 18.un Šarla X valdīšanas laikā himnas mainīja. Tikai 1879. gadā, astoņus gadus pēc tam, kad Parīzes komūna bija šo dziesmu atjaunojusi par savu himnu, arī valsts lēmējvara atgriezās pie dziesmas, kā visas Francijas himnas. Tieši Marseljēza ienesa jaunas vēsmas Eiropas valstu himnās, kad sāka dominēt maršiem līdzīgas dziesmas.