1846. gada 26. augustā Birmingemā komponists Fēlikss Mendelsons diriģēja pirmatskaņojumu sava mūža pēdējam lielajam darbam – oratorijai „Elija”. Vecās Derības pravieša tēlā var saskatīt līdzību ar paša komponista mākslinieciskās misijas apziņu.

Birmingemas mūzikas festivāls bija viens no izcilākajiem kultūras notikumiem 19. gs. Lielbritānijā. Festivāls notika reizi trīs gados kopš 1784. gada; kopš 1834. – īpaši šim notikumam uzbūvētajā Birmingemas Pilsētas zālē. Kad komponists Felikss Mendelsons 1845. gada septembrī saņēma uzaicinājumu pēc nepilna gada būt Birmingemas festivāla diriģentam, viņš nolēma īstenot pasenu ieceri – oratoriju „Elija” ar Vecās derības sižetu. Vairākus gadus komponists bija ne sevišķi auglīgi mēģinājis sastrādāties ar libretistiem; tagad darbs bija jāpabeidz ļoti saspringtā termiņā. Tomēr 1846. gada 26. augustā oratorija „Elija” piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Birmingemā ar autoru pie diriģenta pults.

Par pravieti Eliju vēsta Vecās derības Pirmā Ķēniņu grāmata. Pravietis dzīvo laikā, kad izraēļi novērsušies no sava Dieva un sākuši pielūgt Baālu. Par to Tas Kungs sodījis Izraēļa zemi ar postošu sausumu un licis Elijam paust savu gribu tautai un zemes valdniekiem. Un lai arī Dievs pravieti sargā un vada, cīņa nav viegla – Elijam nākas bēgt tuksnesī, tur ciešot badu un slāpes, piedzīvot izmisuma brīžus un pat izsaukties: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli!” Pravieša tēlu Mendelsons tiecās veidot dramatiski izkāpinātu, īstu principiāla romantiska cīnītāja veidolu. Kādā vēstulē viņš rakstīja: „Eliju es iztēlojos kā īstenu pravieti, kādu mums vajadzētu šolaik – stipru, dedzīgu, nervozu un drūmu, pat naidpilnu, kurš cīnās ar galma salašņām, gandrīz ar visu pasauli.”

Oratorijas „Elija” pirmatskaņojumam bija milzīgi panākumi. Karalienes Viktorijas dzīvesbiedrs princis Alberts veltījuma ierakstā Fēliksam Mendelsonam pauda: „Cēlam māksliniekam, kurš starp viltus mākslas Baāla pielūdzējiem spējis, kā otrs Elija, ar savu ģēniju un darbu palikt uzticīgs patiesās mākslas kalps.” Diemžēl „Elija” palika arī pēdējais lielais Fēliksa Mendelsona darbs – komponists, tobrīd savu radošo spēku pilnbriedā, strādāja, sevi nežēlodams, un tā, acīmredzot, izrādījās pārāk smaga nasta viņa fiziskajiem spēkiem. Nedaudz vairāk kā gadu pēc oratorijas pirmizrādes Fēlikss Mendelsons 38 gadu vecumā šķīrās no dzīves.

„Un redzi: Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemes trīce, bet Tas Kungs nebija zemes trīcē. Un pēc zemes trīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. Un šai lēnajā balsī nāca Tas Kungs.”