Viena no spilgtākajām epizodēm apmēram 500 gadus ilgajā cīkstiņā starp viduslaiku Bulgāru valsti un Bizantijas impēriju Balkānos ir kauja Virbicas ielejā 811. gada 26. jūlijā. Bulgāru hans Krums svinēja spožu uzvaru pār viņa zemē iebrukušajiem bizantiešiem un lika izgatavot dzeramtrauku no kaujā kritušā imperatora Nikifora I galvaskausa.

Mūsu ēras 7. gadsimta sākumā bulgāri bija tjurku izcelsmes nomadu tauta, kas apdzīvoja stepes tagadējās Ukrainas un Krievijas dienvidos. Gadsimta otrajā pusē, kad šais zemēs no austrumiem iespiedās hazāri, bulgāriem nācās meklēt jaunu dzimteni. Viena viņu daļa šķērsoja Donavas lejteci un apmetās tagadējās Rumānijas austrumdaļā, kas toreiz ietilpa Bizantijas impērijas robežās. Tiesa, bizantiešu vara šajās teritorijās tobrīd jau bija visai nosacīta. Iepriekšējā simtgadē te lielā skaitā no ziemeļiem bija ieplūdušas slāvu ciltis. Bizantijai trūka militārā spēka, lai apturētu šo invāziju, tomēr zemkopji slāvi nedibināja te savas valstis, bet gan apmetās līdzās agrākajiem iedzīvotājiem, nomināli atzina impērijas virsvaldību un atstāja bizantiešu kontrolē svarīgāos varas centrus. Pēc bulgāru ierašanās stāvoklis radikāli mainījās: stepju klejotāji kļuva par militāro aristokrātiju, ap kuru konsolidējās slāvu un citu teritorijas pamatiedzīvotāju masas. Procesa rezultātu joprojām atspoguļo bulgāru etnoss, kas valodiski ir tīri slāvisks, taču saglabājis senās tjurku tautas vārdu. Par senās bulgāru valsts teritoriālo kodolu kļuva zemes tagadējās Bulgārijas ziemeļaustrumos. Sākās apmēram piecsimt gadus ilgs periods, kurā bulgāri un bizantieši ar mainīgām sekmēm cīnījās par virskundzību Balkānos.

Pēc 8. gadsimta, kad brīžiem šķita, ka Bizantijas armijas triecieni un iekšējas jukas sagraus bulgāru valsti, pienāca šīs valsts pirmais varenības periods 9. gadsimtā sākumā. Hans Krums pakļāva visu tagadējās Rumānijas teritoriju, arī daļu no serbu zemēm. Bulgāri iespiedās Pannonijas līdzenumā, kur viņu robežas saskārās ar Kārļa lielā Franku impērijas varas sfēru. Dienvidos bulgāri 809. gada ieņēma Serdikas cietoksni, kas atradās tagadējās Bulgārijas galvaspilsētas Sofijas vietā. Lai beidzot tiktu galā ar uzmācīgajiem kaimiņiem, Bizantijas imperators Nikifors I sapulcēja armiju no visām impērijas malām, apmēram 60 000 vīru, un 811. gadā iebruka Bulgārijā. Ir ziņas, ka Nikifora karaspēkā bijis daudz mobilizētu zemnieku, ļoti slikti bruņotu, nedisciplinētu un ar attiecīgi visai apšaubāmām kaujas spējām. Tomēr skaitliski bizantiešu pārspēks sākotnēji bijis tik ievērojams, ka Krums piedāvājis miera sarunas; imperators atteicies. Notikumu laikabiedrs hronists Teofans vēsta, ka bizantieši bulgāru zemēs rīkojušies nesaudzīgi, postot un slepkavojot visus, bez vecuma un dzimuma izšķirības. 23. jūlijā viņi ieņēma Bulgārijas galvaspilsētu Plisku, to izlaupīja un pielaida pilsētai uguni. Tikmēr hans Krums sapulcēja savu armiju Balkānu pārējās un sagaidīja ienaidniekus, kad tie, ar kara laupījumu apkrāvušies un panākumu apreibināti, virzījās mājup. Bulgāriem izdevās ielenkt imperatora armiju Virbicas ielejā, nosprostojot ceļu ar baļķu sienām un dziļu grāvi. Skaitliski spēki bija līdzvērtīgi, bet taktiskais un morālais pārākums nepārprotami bija bulgāru pusē. Imperators esot kritis panikā un vienkārši nogaidījis savā nometnē situācijas atrisinājumu. 811. gada 26. jūlija pirmajās stundās hans Krums veda savu armiju uzbrukumā, un kauja drīz vien pārvērtās slaktiņā, kurā tika apkauta lielākā daļa bizantiešu karaspēka, krita arī imperators un daudzi augstmaņi. Kā vēsta hronists, no Nikifora I galvaskausa hans pavēlējis izgatavot sev sudrabā kaltu dzeramtrauku.

Uzvara pie Virbicas apmēram uz pusotru gadsimtu padarīja bulgārus par situācijas noteicējiem Balkānos. Ieņemt vareno Konstantinopoli un galīgi iznīcināt Bizantijas impēriju gan viņi nespēja, tomēr viņu varas sfēra pavirzījās vēl tālāk uz dienvidiem, sasniedzot robežas, kuras aptuveni sakrīt ar Bulgārijas dienvidu robežu arī mūsdienās.