1887. gada 26. jūlijā Varšavā iznāca grāmata „Starptautiskā valoda”, kuras autors Ludviks Lācars Zemenhofs bija pieņēmis pseidonīmu Doktors Esperanto. Tas bija aizsākums pasaulē populārākajai mākslīgi radītajai valodai – esperanto.

„Valoda ir civilizācijas galvenais dzinējspēks, un tikai tai mums jāpateicas, ka esam pacēlušies pāri citiem dzīvniekiem, taču runas atšķirības kļūst par iemeslu antipātijām, ja ne pat naidīgumam starp ļaudīm. Ikviens, kas ilgāku laiku dzīvojis darījumu pilsētā, kuras iemītnieki pieder pie dažādām nedraudzīgām nācijām, tūdaļ sapratīs, kādu labumu cilvēcei sniegtu starptautiska valoda, kas, nebūdama saistīta ar nāciju iekšējām lietām vai to sadzīvi, kalpotu par oficiālu un darījumu sarunu dialektu.”

Tā lasām ievadā grāmatai, kas 1887. gada 26. jūlijā iznāca Varšavā. Grāmatas nosaukums ir „Starptautiskā valoda. Priekšvārds un pilnīga mācību grāmata”. Autors sevi nodēvējis par „Doktoru Esperanto”. Patiesībā tas ir ebreju izcelsmes acu ārsts un valodnieks Ludviks Lācars Zemenhofs, kurš jau kopš agras jaunības aizrautīgi strādājis, lai radītu universālu starptautisku valodu. „Esperanto” šajā valodā nozīmē burtiski „Cerētājs”, „Cerošais”. Pseidonīms ir tik skanīgs, ka kļuvis par apzīmējumu doktora Zemenhofa jaunradītajai valodai – esperanto.

Dzīve pilsētā, „kuras iemītnieki pieder pie dažādām nedraudzīgām nācijām”, Zemenhofa gadījumā ir paša pieredzējums. Viņš dzimis Belostokā, toreiz – Krievijas impērijas pilsētā, kuras iedzīvotāji gandrīz vienādās proporcijās ir katoļticīgie poļi, pareizticīgie baltkrievi un ebreji, kuri runā jidišā. Zemenhofu ģimenē runāts gan krieviski, gan jidišā, no kaimiņiem Ludviks Lācars iemācījies poļu valodu, no tēva – skolotāja – vācu valodu. Vēlāk viņš apguvis arī franču, angļu, latīņu, sengrieķu valodu un ivritu. Interesējies arī par itāliešu, spāņu un lietuviešu valodām.

Doktora Zemenhofa radītajai esperanto valodai ir ļoti sistemātiska gramatika. Stingrā vārddarināšanas loģika ļauj no vienas saknes atvasināt daudzus dažādu vārdšķiru vārdus. Pats Zemenhofs piedāvājis ap 900 šo pamatvārdu, un, tos izvēloties, centies atrast daudzām Eiropas valodām kopīgās saknes. Tādējādi apmēram 2/3 Zemenhofa pamatvārdu ir latīniska, 1/3 – ģermāniska cilme. Nav pārāk daudz aizguvumu no slāvu valodām: krieviski/poliska izcelsme ir tādiem vārdiem kā bulko – klaips, kolbaso – desa, vosto – aste, krom – izņemot, vēl kādiem pārdesmit. Vienu vārdu esperanto devusi lietuviešu valoda – tas ir apstākļa vārds tuj – tūlīt.

Zīmīgi, ka esperanto sākotnēji nav atrodams neviens vārds ar jidiša vai ivrita cilmi. Vēlāko gadu pētnieki gan lēš, ka tāds varētu būt bijis vārds edzino – sieva, atvasinājums no jidiša rabbetsin – rabīna sieva. Pats valodas radītājs gan devis sarežģītu skaidrojumu edzino darinājumam no vācu Kronprinzessin – kroņprincese. Kā ir patiesībā, to laikam neuzzināsim nekad, taču puslīdz droši var teikt: doktors Zemenhofs lieliski apzinājās, kādi truli aizspriedumi sastopami tieši viņa tautības sakarā, tāpēc droši vien centies no tiem pēc iespējas pasargāt savu garabērnu, kuru ar tādām cerībām laidis pasaulē.