1953. gada 26. jūnijā apcietināja vienu no briesmīgākajiem vīriem PSRS – Lavrentiju Beriju. Iekšlietu resora vadītājs un par visu noslēpumu zinātāju sauktais Berija krīt nežēlastībā cīņā par varu vienā no pasaules lielākajām valstīm.

 

1953. gada pavasaris padomju cilvēkam ir satraukuma un sāpju pilns laiks. Lielākoties tauta bija tik tālu apstrādāta ar propagandu un skaistiem saukļiem, ka 5. martā, kad nomira valsts vadītājs Josifs Staļins, lielākā daļa varēja izplūst asarās. Tie, kas pirmie bija pie vadoņa nāves gultas, bija viņa lielākie ienaidnieki. Kā varam citēt Mario Pjūzo „Krusttēvu”, tas, kurš izdarīs pirmo gājienu pēc līdera nāves, tas arī ir lielākais nodevējs. Un 1953. gada martā, pirmais soli spēra Lavrentijs Berija.

Berija bija viens no ietekmīgākajiem, ja ne pats ietekmīgākais cilvēks PSRS pēc Staļina nāves. Viņa pakļautībā bija izlūkošanas dienesti, slepenpolicija un arī citas iekšlietu struktūras. Berija pats arī nebija nekāds eņģelis, jo visus garos Staļina valdīšanas gadus kopā ar vadoni bija piedalījies nepatīkamu jautājumu risināšanā. Berija par miljoniem cilvēku pārvietošanu piespiedu kārtā un miljoniem dažādās zvērībās nogalināto bija tikpat lielā mērā atbildīgs, kā „tērauda tēvs” Staļins. Taču tas netraucēja viņam uzreiz pēc Staļina nāves sākt gatavošanos Staļina nomelnošanas kampaņai.

Nomelnošana, protams, ir nosacīta. Staļins lielu daļu sev domāto pārmetumu bija pelnījis. Vadoņa kults? Bija. Izsūtīšanas? Bija. Savas tautas iznīcināšana? Arī bija. Vienīgā bēda, Berija jau nebija ne par kapeiku labāks.

Kad ziņas par Staļina nāvi izplatījās, skaidrs bija, ka viņa varu sadalīs trīs – Lavrentijs Berija, Ņikita Hruščovs un Georgijs Maļenkovs. Berija bija fiziski, bet Maļenkovs ideoloģiski spēcīgāks. Taču nebūt nepārsteidz tas, ka patiesi pirmo vijoli šajā stāstā nospēlēja nosacīti vājākais un glupākais Hruščovs.

Berija pozīcija bija: ņem varu tagad un uzreiz, vai nedabūsi nekā. Maļenkovs savukārt gaidīja piemērotu brīdi, lai tiktu vaļā no Berijas, īsti ar Hruščovu nerēķinoties. Bet Hruščovs palīdzēja nogāzt Beriju ar domu, ka atbildību par to uzņemsies Maļenkovs, kuru viņš jau bez specdienestu spiediena pastums malā vēlāk. Tāpēc 1953. gada 26. jūnijā pēc aktīva Hruščova aģitatora darba ietekmīgais Lavrentijs Berija tika apcietināts.

Iekšlietu komisārs bija šokā. Viņš nebija gaidījis tik atklātu izrēķināšanos. Viņam inkriminēja noziegumus spiegošanā, komunistisko ideālu nodošanā, atklātā kaitniecībā. Berija nebija muļķis, viņš ar specdienestu palīdzību bija visās padomju republikās sev salicis uzticamus cilvēkus. Taču parasti otrie sekretāri republikās bija krievi, tāpēc apmaiņā pret atbalstu Berija iedomājās, ka varēs savā pusē dabūt nacionālos komunistus, ja tikai atbrīvos viņus no krieviski runājošo iebraucēju teikšanas un lemšanas.

Savā stratēģijā Berija domāja pareizi, tikai viņam nepaveicās. Pārāk sāpīgas bija dažādu represiju atmiņas, turklāt lielā mērā no armijas puses. Tāpēc viņš nemūžam nevarēja sev par atbalstu dabūt karavīrus un viņu komandierus. Taču nacionālā komunisma jomā Berija galveno cerību lika uz tādām republikām, kā Baltijas valstis un Ukrainu ar Baltkrieviju. Taču vietējā aparāta vadītāji arī nebija muļķi. Ja lietuvieši pasteidzās ar dažādu sarakstu sastādīšanu, tad Rīgā vilcinājās. Tikai mēnesi pēc vadoņa nāves ne viss vēl lielajā komunisma valstī bija tapis skaidrs. Tieši ideālu nodevība un nacionālisma kurināšana kļuva par vienu no lodēm Berijas ķermenī, kad viņam lasīja spriedumu.

1953. gada decembrī, īsi pirms Ziemassvētkiem, Lavrentiju Beriju atzina par vainīgu nodevībā un komunisma graušanā. Viņam nolasīja spriedumu - izpildāms nāvessods, konfiscējama visa personīgā manta un atņemami visi apbalvojumi. Tā PSRS maršals Berija bija kļuvis par parastu kaitnieku. Toties vīri, kas stāvēja aiz viņa muguras, dalīja atlikušo pīrāgu. Lieki piebilst, ka pirmie, kas iešāva Berija ķermenī lodes, bija armijas virsnieki. Savukārt 26. jūnija arestā galvenais izpildītājs bija slavenais kara varonis, arī izsūtījuma nometnēs pamērdētais maršals Žukovs. Tā Padomju Savienībā taisīja politisko karjeru.