No 11. līdz 13. gadsimtam Mazāzijā pastāvēja turku seldžuku izveidotā valsts – Rumas jeb Konijas sultanāts; kulturāli daudzveidīga, dinamiska un saimnieciski plaukstoša valsts. Tomēr trieciens no Austrumiem – mongoļu iebrukums – bija iemesls tās bojāejai. Izšķirošo sakāvi Rumas sultāna armija cieta kaujā Kjosedaga aizā 1243. gada 26. jūnijā.

Turki Seldžuki cēlušies no tagadējās Kazahstānas dienvidu rajoniem, kur viņu senči daudzus gadsimtus bijuši klejotāji lopkopji. 10. gs. šeit dzīvojis vadonis Seldžuks no kiniku cilts, kura pēcnācēji apvienoja vairākas klejotāju ciltis un 11. gs. vidū dažās desmitgadēs iekaroja Vidusāziju, Irānu un Irāku. 1071. gadā sultāns Alp-Arslans sakāva Bizantijas impērijas armiju pie Mancikertas pilsētas, sagūstīja imperatoru Romānu IV Diogēnu, un Seldžuku rokās krita praktiski visa Mazāzija. Tomēr milzīgā Seldžuku impērija, kura pletās no Egejas piekrastes līdz Arāla jūrai, pastāvēja neilgi. Jau sešus gadus pēc Mancikertas kaujas Bizantijai atņemtajā teritorijā izveidojās neatkarīgs sultanāts, kuru dēvēja vai nu par Konijas sultanātu – pēc galvaspilsētas nosaukuma; vai par Rumas sultanātu – no arābu vārda, kas apzīmēja Romu. Seldžuku valsts bija radusies zemēs, kurās vairāk nekā gadu tūkstoti bija līdz tam valdījuši romieši un viņu mantinieki bizantieši. Kulturāli Rumas sultanāts bija interesants turku nomadu, vietējo kristiešu un islāma pasaules – pirmkārt jau Irānas – elementu sajaukums. Atrašanās uz Zīda ceļa veidoja ciešas saiknes gan ar Austrumiem, gan Rietumiem; turku ienestā lopkopības tradīcija dažādoja un aktivizēja lauksaimniecību. 12. gs. bija Seldžuku valsts uzplaukuma laiks, kas atstājis daudz interesantu mākslas un arhitektūras pieminekļu.

Seldžuku valsts robežas gan nekad nebija stabilas. No vienas puses, paši Rumas sultāni centās paplašināt savus īpašumus gan Sīrijas un Palestīnas, gan Aizkaukāza virzienā, bet periodiski viņiem nācās daļu no iekarojumiem atdot spēcīgākiem konkurentiem. Turku invāzija bija galvenais iemesls, kas lika Bizantijas imperatoriem vērsties ar aicinājumu pēc palīdzības pie Rietumu kristiešiem un tādējādi iniciēt krusta karus. Krustnešu iebrukums uz laiku lika turkiem atkāpties Mazāzijas vidienē, tomēr sultanāts noturējās. Taču trieciens, kas sagrāva Seldžuku valsti, nāca no austrumiem. Virzoties pa to pašu ceļu, pa kuru pāris gadsimtus iepriekš turki, 13. gs. Tuvajos Austrumos iebruka mongoļi. 1242. gadā mongoļu vadonis Baidžu iebruka Rumas teritorijā un ieņēma Erzerumas pilsētu. Sultāns Kei-Husravs I savāca lielu armiju – dažas hronikas min pat 400 000 karotāju, taču patiesībai tuvāks ir skaitlis 70 000. Jebkurā gadījumā mongoļu spēki bijuši mazāki – domājams, 30 000 – 40 000 vīru. Var piebilst, ka abu armiju sastāvā kā sabiedrotie, vasaļi vai algotņi cīnījās arī kristieši: armēņi un gruzīni, Seldžuku armijā arī grieķi, abhāzi un pat krustnešu vienība. Abas armijas sastapās Kjosedaga aizā, mūsdienu Turcijas centrālajā daļā, 1243. gada 26. jūnijā.

Mongoļiem izdevies sekmīgi izmantot Āzijas jātnieku armiju izsenis piekopto viltus atkāpšanās taktiku, izvilinot pretiniekus no sākotnējām pozīcijām un pēc tam apberot ar bultu krusu. Kā liecina 13. gs. armēņu hronists Akneras Grigors, sultāns Kei-Husravs neesot īpaši uzticējies saviem vasaļiem un izšķirošajā brīdī, baidoties no nodevības, ar savu karadraudzi atkāpies. Tas radījis paniku viņa armijā, atkāpšanās pārvērtusies bēgšanā, kuru nekavējušies izmantot mongoļi, bēdzējus apkaujot.

Pēc uzvaras Kjosedaga aizā mongoļi ieņēma un nopostīja vairākas Rumas pilsētas, pēc tam piespiezdami sultānu atzīt sevi par mongoļu hana Batija vasali un ik gadus maksāt milzīgus meslus. Mongoļu vara Mazāzijā gan nekad īsti nenostiprinājās, jo šīs zemes atradās viņu ietekmes sfēras pašā nomalē, tomēr Seldžuku valsts tā arī neatkopās no trieciena. Pēc iekšēju juku un saimnieciska panīkuma perioda tā beidza pastāvēt 1307. gadā. Neviens ārējs spēks tobrīd nespēja aizpildīt radušos varas vakuumu Mazāzijā, un par jaunas lielvaras aizmetni kļuva viena no kādreizējām sultanāta provincēm, Osmaņu dinastijas teritorija Mazāzijas ziemeļrietumos.