1232. gada 26. maijā pāvests Gregors IX uz Aragonu aizsūta pirmos inkvizitorus. Viņš vēl nenojauš, ka pēc diviem gadsimtiem, Spānijā šī fanātiskā cīņa par ticību iegūs teju genocīda apmērus. Spāņu inkvizīcija iedvesīs šausmas daudziem, Eiropā to pat sāks saukt par melno leģendu.

 

Spānijas teritorija inkvizīcijai bija ļoti pateicīga vieta. Šajā valstī mājas bija atraduši tūkstošiem arābu ieceļotāju, kuri gadsimtiem ilgi bija dzīvojuši Pireneju pussalā. Mauriem bija savs kalifāts, kuru tomēr pakļāva Aragonas un Kastīlijas spēki. Tāpēc arī Spānijā bija iespējas izvērst reliģisko fanātismu, jo katoļi juta, ka svešas ticības cilvēki ir visapkārt. Papildus nepatikai pret arābiem, klāt nāca arī nepatika pret ebrejiem. Tos, kuri bija ar mieru pieņemt katoļticību, spāņi daudz maz lika mierā, bet tos, kuri iebilda, sadedzināja uz sārta.

1232. gadā pāvests Gregors IX nosūta uz Aragonu pirmo inkvizīciju. 13. gadsimtā inkvizīcija vēl nav tik nežēlīga un nepielūdzama. Tā, protams, tāpat risina ar ticību saistītas izmeklēšanas, bet tā vēl nav tik nežēlīga kā spāņu inkvizīcijas uzplaukuma laikā 15. gadsimtā. Turklāt pāvesta Gregora IX laikā, lielākā inkvizīcijas uzmanība bija veltīta Francijas dienvidiem, ne teritorijām aiz Pireneju kalniem.

Spānijas inkvizīcijas lielākā iedvesma nāca no cilvēkiem, kas ir mūsdienu Spānijas apvienotāji - Kastīlijas Izabella un Aragonas Ferdinands abi bija pārliecināti katoļi. Tāpat kā abi bija pārliecināti savu interešu aizstāvji. Karaļpāris lieliski apzinājās, ka inkvizīcijas rezultātā varēs nostiprināt savu varu. Viņi iegūs lielāku atzīšanu Eiropā, jo viņus atbalstīs Romas pāvests, tāpat viņi varēs tikt vaļā no nevēlamas opozīcijas. Mauri un ebreji bija vai nu nīsti, vai bagāti. Inkvizīcija paredzēja īpašuma nacionalizēšanu par labu valstij un baznīcai, ja cilvēkam tika pierādīta sekošana pagānu tradīcijām un īstenā dieva noliegšana. Grozies kā gribi, ar inkvizīciju Spānijas karalis un karaliene ieguva visvairāk.

Liela loma Spānijas inkvizīcijā bija tās garīdzniecībai, lielākoties tieši Izabellas pietuvinātajiem mūkiem un bīskapiem. Ne velti Kastīlijas Izabellu mēdza saukāt arī par Izabellu Katoli. Viņas uzticības persona bija dominikāņu mūks Tomass Torkvemada. Viņš nebija jāpārliecina, kāpēc būtu nepieciešama izrēķināšanās ar tiem, kas atsakās pieņemt absolūtu katoļticību. Torkvemada bija viens no redzamākajiem spāņu inkvizīcijas virzītājiem. Viņš bija izmeklēšanas komisijas vadītājs un jau pirmajā aktīvā darba cēlienā uz sārta aizsūtīja 300 ķeceru.

1478. gadā pāvesta bulla ļāva katoļticīgajiem karaļiem pašiem spriest tiesu pār ķeceriem. 1480. gadā Seviljā jau notika pirmās tiesas. Tieši pirmajā gadā Torkvemada pierādīja inkvizīcijas iespējas. Sodītie 300 ķeceri bija kliedzošs šoks Spānijas sabiedrībai. Pār inkvizīcijas galvu bira tāds sūdzību vilnis, ka ar lielām pūlēm tika saglabāts miers. Karaļpāris ne uz mirkli nedomāja apturēt cīņu par ticību un valsts kases papildinājumu. Kādos nemieros pat tika nogalināts inkvizīcijas vadītāja vietnieks, pašu noziegumu šokējošāku padarīja fakts, ka slepkavība notika baznīcā. Tomēr spāņu inkvizīcijas vadītāji piegrieza skrūves. Viņi mocīja, spīdzināja, kropļoja un nogalināja visus, kuri neatzinās nodevībā. Tie, kuri nevēlējās pāriet katoļticībā, nolēma Spāniju pamest. Tiek lēsts, ka inkvizīcijas posts bija teju deviņi tūkstoši nogalināto pirmajos gados. Ap 90 tūkstoši cilvēku zaudēja savus īpašumus. Kad vēl pašā 16. gadsimta sākumā tika atkarota Granada, tad inkvizīcija ieslēdza apgriezienus arī mauru pārvaldītajā apgabalā. Pat, ja viņiem pienācās ticības brīvība pēc Granadas kapitulācijas akta, to neviens neievēroja. Kā rezultātā, no Spānijas muka kā no melnā mēra.

Spānijā notiekošais iedrošināja arī citas valstis rīkoties līdzīgi. Zināms, ka spāņu inkvizīciju pārņēma daļēji Portugālē un Nīderlandē. Tomēr Spānijas mērogs palika nepārspēts. Inkvizīcija turpinājās teju trīs gadsimtus, tās laikā no Spānijas aizmuka trīs miljoni cilvēku, bet tūkstošiem gāja bojā safabricētās vai pārspīlētās apsūdzībās. 17.gadsimtā inkvizīcijas spēks bija vislielākais. Tieši tad sarēķināts, ka Spānijas vara sāka aizdomāties par soda mēra lielo ietekmi uz valsts nākotni. Spānijas iedzīvotāju skaits dramatiski samazinājās, kas nozīmēja, ka valsts ieslīga ekonomiskās grūtībās. Jā, Spānijas kase ieguva vērtīgus īpašumus, bet, kad laupīšana bija beigusies, nebija ko likt vietā. Turklāt, aizmuka no Spānijas tie, kam bija nauda un iespējas. Daļa pārcēlās uz Jauno pasauli, citi muka uz kaimiņzemēm Eiropā. Liela daļa ebreju, kas aizmuka no Spānijas, bija ekonomiski aktīvi un labi izglītoti cilvēki. Viņu pienesums citām zemēm bija pat ļoti liels. Spānijas inkvizīciju atcēla vien 1834. gadā. Eiropā jau attīstījās idejas, kas pār baznīcas varu augstāk vērtēja valsts laicīgo varu. Sabiedrība un valsts kļuva sociālāka, turklāt arī gadsimtu laikā bagātību iekrājusī baznīca ar jaukšanos politikā, sāka kaitināt dažus monarhus. Inkvizīcijai pienāca beigas jau šķietami modernos laikos, kad domas par spīdzināšanu un sodīšanu ar nāvi ticības dēļ, vairāk atgādināja briesmīgo barbaru pagātni, ne modernu Eiropu.