Ludviga van Bēthovena Missa Solemnis – Svinīgā mesa Re mažorā – tiek uzskatīta par izcilāko paraugu šajā garīgo skaņdarbu žanrā. Savu pirmatskaņojumu tā piedzīvoja Sanktpēterburgā 1824. gada 26. martā.

Missa Solemnis – svinīgā mesa – ir šī mesas žanra paveids, kurā, atšķirībā no tā dēvētās missa brevis – īsās mesas – izmantots kanonisko kristīgā rituāla tekstu plašāks variants. Svinīgās mesas komponējuši dažādu laiku skaņraži, tomēr vairumam mūzikas pazinēju apzīmējums saistās ar vienu konkrētu skaņdarbu: Ludviga van Bēthovena Missa Solemnis Re mažorā. Tas ir viens no Bēthovena izcilākajiem, talanta pilnbrieda darbiem, tapis salīdzinoši ilgā – četru gadu periodā, un atspoguļo intensīvus radošos meklējumus gan formas, gan idejas ziņā. Starp Bēthovena draugiem un mecenātiem bija arī krievu kņazs Nikolajs Goļicins – mūziķis, atdzejotājs, cilvēks ar milzum plašu kulturālo interešu loku, kas sniedzās tālu pāri viņa dzimtenes robežām. Pēc Goļicina iniciatīvas Ludviga van Bēthovena svinīgās mesas pirmatskaņojums notika Krievijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā 1824. gada 26. martā pēc vecā jeb 7. aprīlī pēc jaunā stila.

Missa Solemnis pārsteidza. Tā bija pārāk netipiska pat šim komponistam, kura daiļrade asociējās ar romantisku degsmi un uzdrīkstēšanos. Bēthovens bija slavens ar to, ka pārbaudīja izpildītāju spēju robežas, stādot gan no orķestrim, gan solistiem un korim virtuozu cienīgus uzdevumus, un tas pilnībā attiecas arī uz šo skaņdarbu. Taču „Svinīgās mesas” gadījumā komponists meklējis neiemītus ceļus arī kanoniskā teksta interpretācijā, laužot ierasto uztveres loģiku un liekot jaunus, būtiskus akcentus. Muzikālās izteiksmes izcilā intensitāte te savienota ar ne mazāk izcilu precizitāti. Vēlāko gadsimtu kritiķi Bēthovena darbā saskata muzikālās kvalitātes, kas to vieno ar agrāko laikmetu – Renesanses un baroka – pieredzi. Britu muzikologs Donalds Tavejs 20. gs. pirmajā pusē rakstīja: „Pat Bahs un Hendelis nav spējuši atklāt izcilāku telpas un skanējuma izjūtu. Neviena kora kompozīcija līdz tam nebija tik tuvu pietuvojusies dažiem piemistiem noslēpumiem, kas iešifrēti Palestrīnas stilā. Un neviena kora, un neviena orķestra kompozīcija ne pirms, ne pēc tam nepārspēj to aizgrābjošo neatkārtojamības izjūtu, kura te piemīt ik akordam, ik pozīcijai, ikkatrai dubulttercai vai disonansei.”