„Bij diža kauja, šaubu nav, - un dižs tās iznākums!” saka 14. gadsimta bruņinieku balādes autors par kauju, kurā piedalījās vien 60 cīnītāji. Tā dēvētā „Trīsdesmitu kauja” notika Bretaņā 1351. gada 26. martā, un tās slava tālu pārsniedz tās nozīmi.

14. gadsimtā, kad Francijas un Anglijas karaļnami izcīnīja ilgstošu cīņu par hegemoniju Eiropas rietumos, mazāka mēroga karš notika arī Bretaņas pussalā: cīņa par hercoga troni starp Francijai uzticību zvērējušo Bluā namu un Monforiem, kuri par savu senjoru bija atzinuši Anglijas karali. Kamēr lielais karš starp abiem karaļiem risinājās ar mainīgām sekmēm, Bretaņā tika noslēgts pamiers, un šī pamiera laikā - 1351. gada 27. martā - tad arī notika "Trīsdesmitu kauja", kas atgādināja bruņinieku turnīru.

 

Es lūdzu, mani uzklausiet, jūs, krietnie senjori,

Jūs bruņinieki, baroni un karognesēji,

Jūs bīskapi un abati, un arī heroldi!

Lai rāda jums šī mana lē, kā angļiem trīsdesmit

Pret bretoņiem, kam tāds pats skaits, bij kauju izcīnīt.

Šis stāsts, kas šodien godīgi man jums ir pavēstāms, –

Vēl gadu simtu atmiņās tas paliks glabājams,

Sirms karotājs to puikam teiks, uz ceļa šūpodams.

Tā iesākas kāda 14. gadsimta lē – franču bruņinieku balāde, kas vēsta par tā dēvēto „Trīsdesmitu kauju”. Šī militārā sadursme, tikai maznozīmīga epizode citu Simtgadu kara notikumu kontekstā, tomēr spilgti iespiedusies tā laika cilvēku apziņā, un citādi tas arī nevarēja būt toreiz, kad par darbu dižumu sprieda pirmām kārtām pēc ieguldītajām pūlēm un pārvarētajām grūtībām, ne pēc sasniegtā rezultāta.

14. gadsimtā, kad Francijas un Anglijas karaļnami izcīnīja ilgstošu cīņu par hegemoniju Eiropas rietumos, mazāka mēroga karš notika arī Bretaņas pussalā: cīņa par hercoga troni starp Francijai uzticību zvērējušo Bluā namu un Monforiem, kuri par savu senjoru bija atzinuši Anglijas karali. Kamēr lielais karš starp abiem karaļiem risinājās ar mainīgām sekmēm, Bretaņā tika noslēgts pamiers, un šī pamiera laikā – 1351. gada 26. martā – tad arī notika „Trīsdesmitu kauja”, kas atgādināja bruņinieku turnīru. Pretinieki sastapās iepriekš norunātā vietā un laikā, un noteiktā skaitā – pa trīsdesmit no katras puses. Tā kā Bluā krāsas šai kaujā aizstāvēja vietējie Bretaņas bruņinieki un viņu ieročnesēji, savukārt monforiešu pusē cīnījās pamatā angļi, tad vēlākos gadsimtos kauja ieguva bretaņiešu brīvības cīņas nozīmi. Par savādās kaujas cēloņiem ir dažādas ziņas: vieni avoti min, ka tā tiešām izcīnīta kā savdabīgs turnīrs, kamēr citi – tai skaitā arī iepriekš citētā lē – pauž, ka „angļi” nežēlīgi izturējušies pret vietējiem zemniekiem. Kā uzsver balādes autors, tas bija pretrunā ar fundamentālu tā laika sabiedrības principu: bruņinieka pienākums ir sargāt viņa varā esošos zemniekus.

Jūs, krietnie angļu baroni, nu mani uzklausiet!

Ir negods bruņniecībai šis – tā nebruņotos siet!

Ja mierīgs zemnieks nāvi rod, kur jārod patvērums,

Kas mūsu vīna dārzus kops, kas klētis pildīs mums?

Pretinieki iepriekš bija vienojušies, ka cīnīsies kā kājnieki, izmantojot tuvcīņas ieročus: zobenus, dunčus, šķēpus, kara vāles un cirvjus. Sākumā pārsvars šķita esam tā dēvēto „angļu” pusē:

Bet niknā cīņa nerimstas – dun dobji sitieni,

Un zāles stiebri nomītie tiek asnīm krāsoti.

Jau diena iesilst – saule mirdz jau debess zilumā,

Un sviedros cīnītāji mirkst tās staru spožumā.

Bomanuārs – viņš dievbijīgs, viņš šodien gavējis;

Stingrs ticībā, viņš nepiemirst – ir Lielais Gavēnis!

Tam spēki zūd, to slāpes veic, „Ak, dodiet dzert!” viņš lūdz,

Un izdzird Žofrejs di Buā, kā līdzbiedrs bēdas sūdz.

Viņš uzkliedz: „Paša asinis kad dzersi – slāpes bēgs!”

Dzird vārdus šos Bomanuārs – no dusmām atdzimst spēks.

Stāj cīņā, slāpes aizmirsis, – to neapbrīnot grēks!

Kad angļu pusē bija krituši divi, bet bretaņiešiem jau četri un viņu vadonis Žans de Bomanuārs smagi ievainots, cīnītāji ieturējuši pauzi un atvilkuši elpu. Šo pārtraukumu esot izmantojis bretaņiešu ieročnesējs Gijoms de Montabāns, kurš aizlavījies pēc zirga un, kad kauja atsākusies, pēkšņi no aizmugures jāšus iebrucis pretinieka ierindā. Tas arī izšķīris cīņas likteni. Vēlāk šo rīcību angļi dēvējuši par nekrietnu cīņas noteikumu pārkāpumu. Bet 14. gadsimta lē autors, noslēdzot savu vēstījumu, pauž:

Bij diža kauja – šaubu nav; un dižs tās iznākums!

Kauns angļiem alkatīgajiem – ir pelnīts zaudējums,

Tiem nebūt kungiem Bretaņā, to kalpiem nebūt mums!

Lai Jēzu, dēlu Marijai, mēs lūdzam bijīgi,

Ka viņā dienā pastarā tie sīvie pretnieki

Gūst žēlastību debesīs un top atpestīti!

Lai erceņģelis Miķelis un Gabriels lai prot

Tam Kungam viņus aizbilst tad – lai lemj Viņš apžēlot!