1922. gada 26. novembrī britu arheologs Hovards Kārters un aristokrāts un mecenāts lords Karnarvons ieiet slēgtās Ēģiptes faraona kapenēs. Viņi kļūst par pirmajiem ārpasaules vēstnešiem pēc trīs tūkstošu gadu ilgas tumsas varas. Šajā brīdī pasaule ieraudzīja vienu no spožākajiem Senās Ēģiptes valdniekiem Tutanhamonu.

Ēģiptes valdnieks faraons Tutanhamons viennozīmīgi ir spožāks mūsdienās nekā savā laikmetā. Jaunā, tikai 19 gadus vecā faraona mūmija bija lieliski saglabājusies, turklāt Tutanhamona kapenes nebija cietušas no kapeņu izlaupītājiem. Tajās bija nemainīgi palikušas noglabātās veltes, rati un dāvanas, kuras senēģiptiešu priesteri bija salikuši jaunā valdnieka kapā.

Tutanhamona kapenes bija krietni par mazu diža valdnieka kapenēm. Tas ir pamats vienam no sākotnējiem pieņēmumiem, ka valdnieks miris pēkšņi un kapenes nav paspējuši tik ātri pabeigt. Tāpēc steigā nācies izlīdzēties ar kāda cita augstdzimuša ēģiptieša kapenēm, piemērot tās pēkšņi mirušajam valdniekam. Taču nekas no tā nebija zināms, pirms Hovards Kārters un lords Karnarvons nestāvēja pie kapeņu sienas.

Ceļš abiem entuziastiem pēc slavas un pirmatklājēju apmierinājuma sākās 1914. gadā. Arheologs un ēģiptologs Hovards Kārters bija uzkrājis pieredzi izpētes un uzraudzības darbos Tēbās jeb Luksorā, kur atradās valdnieku ieleja. Lords Karnarvons gaidīja to brīdi, kad atbrīvosies kāda brīva vieta neskaitāmajos izrakumu laukos, un brīdī, kad Teodors Deiviss atteicās no sava līguma ar Ēģiptes administrāciju par izrakumiem Valdnieku ielejā, lords Karnarvons nekavējoties metās darbos. Hovardu Kārteru viņam ieteica kā īsto vīru slavenu valdnieku meklēšanai.

Hovards Kārters izrakumu mecenātam Karnarvonam tika raksturots kā moderns arheologs, kurš liek lietā jaunākās tehnoloģijas un veido pārdomātas sistēmas, kā atrast sen apslēptos dārgumus. Tas augsto lordu apmierināja, jo tērēt kaudzi naudas, meklējot uz labu laimi, nebija laba investīcija.

Taču Kārteram sākumā pagalam neveicās, līdz pat 1.Pasaules kara beigām viņš nebija atradis pilnīgi neko. Īsu laiku kara gaitā rakšanas darbi protams tika pārtraukti, taču ekspedīcijas finansētāja lorda Karnarvona pacietība pagalam apsīka 1922. gadā. Viņš Kārteram deva vienu sezonu laika, lai atrastu ko taustāmu, pretējā gadījumā, piedraudēja pārtraukt finansējumu un abu kopējo sadarbību. Šāda spiediena rezultātā, Kārteram nenācās viegli strādāt, taču 1922.gada novembrī, vispiemērotākajā brīdī, viņš uzgāja nezināmu kapeņu paliekas.

Jau novembra sākumā Kārters informēja Karnarvonu, ka kaut kas ir atrasts. Cik liels būs guvums, to bija grūti teikt. Ilgu laiku tika veikti kapeņu attīrīšanas darbi, līdz 26. novembrī abi vīri un vēl pāris pieaicināto personu, stāvēja kapeņu ejā, kuru sedza milzīga plāksne. Kārters uzmanīgi sāka sist pa plāksnes augšējo kreiso stūri. Viņš izlauza tik lielu caurumu, lai varētu iespīdināt kapenēs gaismu. Kad viņš pavērsa gaismas avotu gadu tūkstošiem klātajā tumsā, Karnarvons uzdeva jautājumu, vai viņš tur arī kaut ko redz? Un atskanēja nu jau leģendārā frāze: „O, jā, es redzu fantastiskas lietas!”. Kad plāksnē izlauza krietni plašāku eju, abi vīri droši iekāpa Tutanhamona kapenēs. Viņi bija nonākuši priekštelpā, kur cilvēks nebija spēris soli vismaz trīs tūkstošus gadu.

Kopējie kapeņu atvēršanas darbi ilga mēnešiem, taču uzreiz bija skaidrs, ka ir atrasts kaut kas ļoti nozīmīgs. Kad pavīdēja Tutanhamona vārds un zelta maskas fotogrāfija, prese burtiski bija gatava aprīt visu, kas nāca ārā no Kārtera un Karnarvona nometnes. Kapenes bija tiešām bagātīgas. Valdnieks dižs, taču pāris gadus pēc nāves jau piemirsts, kas nozīmēja, ka viņš nebija no pašiem dižākajiem. Atstātās lietas vēstīja par varu un spēku, turklāt īsi pēc kapeņu aizzīmogošanas to bija nedaudz pabojājuši smaržu un vērtslietu zagļi. Taču vēlāk apbedījumi bija stāvējuši neskarti, kas ļāva iegūt teju maksimālu ieskatu Tutanhamona laikmetā. Šis faraons kļuva par iedvesmu Ēģiptes dārgumu pētniecībā. Taču Tutanhamona kapenes kļuva arī par faraonu lāsta leģendas sākumu. Četrus mēnešus pēc Tutanhamona kapeņu atvēršanas, nomira lords Karnarvons. Tas radīja leģendu, ka eksistē faraonu un seno priesteru uzlikts lāsts, kas atriebjas tiem, kuri apgānījuši kapenes. Taču šīs leģendas aizstāvju prātus atvēsināja pats galvenais vaininieks – Hovards Kārters. Viņš nodzīvoja līdz 1939.gadam. Tas gan netraucēja faraonu lāsta leģendu veiksmīgi pārnest uz izklaides industriju. Savukārt tie, kuri sevi sauc par zinātniekiem un aizstāv šo lāsta ideju, parasti tiek dēvēti par lētas reklāmas meklētājiem.