1883. gada 26. novembrī slavenais rakstnieks Oskars Vailds bildina savu topošo sievu Konstanci Loidu. Vailds pret savu kundzi izturējās sev raksturīgā manierē, saucot par mazo Artemīdu. Tikmēr izredzētā sieviete gluži kā apmāta tvēra katru dižā dzejnieka vārdu. Vēl nekas neliecināja, ka topošā Vailda kundze reiz atteiksies no ģimenes uzvārda un emigrēs no apkaunojuma pilnās Londonas.

 

Oskars Vailds, iespējams, ir dižākais dzejnieks angļu sabiedrībā, kurš pieredzēts kopš Šekspīra laikiem. Lai arī Oskars Vailds bija īrs, viņa studijas Oksfordā tā pilnveidoja lielisko angļu valodu, ka no īru ietekmes teju nekas nepalika pāri. Kā izteicās pats runā krāšņais Oskars Vailds, tad īru akcentu viņš pazaudēja Oksfordā.

Ar Konstanci Loidu Oskars Vailds jau bija iepazinies pāris gadus pirms bildinājuma. Viņš jau bija pietiekami labi zināms dzejnieks, kurš bieži uzstājās dažādos literāros klubos jeb salonos. Tāpat Oskars Vailds pavadīja gadu apceļodams ASV, kur iepazina ne tikai ASV ikdienu, bet arī padarīja sevi slavenu otrpus okeānam. Viņa eleganti augstprātīgie izteicieni kļuva spārnoti. Kaut vai pirmā frāze, nokāpjot no kuģa, bija; „Dāmas un kungi, okeāns mani nu nemaz nav aizrāvis” vai arī izejot muitas procedūras, uz jautājumu, vai Jums ir ko deklarēt, Vailds atbildēja: „Tikai mana ģenialitāte.”

Pēc atgriešanās no ASV, Vailds devās vairākās vieslekcijās pa visu Lielbritāniju. Viņš uzstājās ar sarunām par amerikāņu dzīves veidu, par sieviešu modi un visbeidzot arī par mākslu un filozofiju. Vienā no šādām lekcijām Vailds apciemoja savus paziņas Loidu ģimeni, kurus bija iepazinis pirms pāris gadiem Londonā. Jau tolaik viņa uzmanību bija piesaistījusi Loidu meita Konstance, kura kā rakstīja pats Vailds, bija maza Artemīda, kuras acis atgādināja vijolītes, bet galva gluži kā zieds liecās uz katru pusi, kur dvesa dzīvība. Savukārt viņas maigie pirksti, kad sāka spēlēt klavieres, atnesa tādu prieku un melodiju, ka nobālēja pat putni. Šīm jūtām atbildēja arī Konstance. Savam brālim viņa rakstīja, ka tikšanās ar Oskaru Vaildu viņu saviļņoja. Viņš tiešām bija izcils dzejnieks, jo valoda un domas spēks lika trauslās sievietes sirdij nodrebēt aizgrābtībā. Savukārt, kad abi palikuši vienatnē, Vailda atklātība un iejūtība apbūrusi, jo viņš ne brīdi nav liekuļojis un bijis patiess.

1883. gada 26. novembrī dižais Oskars Vailds bildināja mazo Artemīdu. Noteikti, ka bildinājums bija kārtējā dzejnieka pērle. Mēļoja, ka daļēji Vaildam bija nepieciešams stabilāks materiālais stāvoklis, ko garantēja jaunās sievas pūra nauda. Lai gan tāda mēroga filozofam un mīlestības sludinātājam, kāds bija Vailds, varēja arī nozīmēt, ka šī sieviete ir īpaša. Tik īpaša, ka abu laulībā piedzima divi dēli, kuriem stāstītās pasakas Vailds izdeva atsevišķā grāmatā.

Viss stāsts būtu ļoti pateicīgs un jauks, ja ne skumjās tā beigas. Oskaram Vaildam izveidojās attiecības ar izlutinātu aristokrātu atvasi Alfrēdu Duglasu. Sliktās attiecības ar tēvu un vēlme tēvam ieriebt, radīja spriedzi starp Vailda sabiedrības kavētāju. Tā kā Duglasa tēvs bija nežēlastībā kritis angļu grāfs, tēvs nolēma labot savu stāvokli un atklāt sabiedrībai šausminošo netikumību, kas valdīja starp dēlu un Londonas dendiju Vaildu. Viņš atklāti apsūdzēja Vaildu homoseksuālismā, kas 19. gadsimta Anglijā bija liels noziegums. Alfrēda Duglasa iedrošināts Vailds iesūdzēja neslavas cēlāju tiesā, bet to, ka tiesas process beigsies viņam nelabvēlīgi, Vailds saprata tikai tiesas procesa laikā. Uz zobošanos dižais dzejnieks atbildēja ar ironiju un izsmieklu, taču beigās saņēma divu gadu piespiedu katorgas darbu, ko teju vai nepārdzīvoja. Tikai draugu un arī sievas atbalsts ļāva Vaildam izturēt ieslodzījumu. Lai arī sieva viņu apmeklēja cietumā, viņa arī pieprasīja laulības šķiršanu un ar tiesas lēmumu aizliedza Vaildam tuvoties abu bērniem. Tad Konstance Vailda nomainīja uzvārdu un emigrēja no sabiedrības, kurā viņas ģimenei bija uzlikts kauna traips.

Cietums Oskaru Vaildu salauza. Viņš ļoti pārdzīvoja ieslodzījumu, turklāt lielākā daļa draugu novērsās no viņa, tostarp arī Alfrēds Duglass. Kad Vailds iznāca no cietuma, viņš pārcēlās uz dzīvi Francijā un pieņēma pseidonīmu Sebastians Melmots. Viņš vēl pāris reizes sacerēja savus darbus, bet tad pats atzina, ka 20. gadsimta slieksni nepārdzīvos, jo Anglija nebūs spējīga izturēt viņa klātbūtni jaunā gadsimtā. Izrādījās, ka Vaildam bija taisnība, jo viņš nomira pēc smaga meningīta 1900.gada novembrī. Mirstīgās atliekas atdusas Francijā, kur uz kapa izveidotā skulptūra kļuva par pielūgsmes objektu tiem, kuri augstākajā godā turēja mīlestību.