1936. gada 26. septembrī par PSRS iekšlietu komisariāta priekšnieku ieceļ Nikolaju Ježovu. Viņš nomaina šajā ietekmīgajā amatā Henrihu Jagodu, kuru pats Staļins uzskata par ieņemamajam amatam neatbilstošu. Ježovs savā darbā ir tik centīgs, ka kļūst par masu represiju seju. Lieki piebilst, pašu Ježovu gāž no amata tāpat kā priekšgājēju – apcietinot un nošaujot.

 

Nikolajs Ježovs vienā no ietekmīgākajiem PSRS amatiem atradās salīdzinoši neilgu laiku. Karjeru viņš sāka kā karavīrs no Maskavas attālā apgabalā, kur pārsvarā izpildīja rakstveža un radista lomas. Ježovs savā pirmajā organizatoriskajā darbā iemantoja priekšniecības uzticību, jo spēja veikli organizēt radistu skolu. Taču pats Ježovs bija pietiekami mīklaina personība. Viņš savā biogrāfijā norādīja, ka dzimis Pēterburgā, lai gan pilnīgi droši, ka viņš piedzima Lietuvas pilsētā Kauņā. Viņa tēvs bija karadienestā nometināts tieši Lietuvā un vēlāk pat pildīja Marijampoles milicijas priekšnieka amatu.

Ježovs īstam karadienestam nederēja, viņš bija tikai metru un piecdesmit vienu centimetru garš, kas nozīmēja, ka ierindas kaujinieks viņš nevarēja būt. Taču Ježovam bija tāds raksturs, kas ļāva viņu izmantot citiem darbiem. Kad Ježovs sāka kāpt pa partijas amatu karjeras kāpnēm, viņa priekšnieks viņu raksturoja, kā ļoti uzticamu un centīgu cilvēku. Viņa vienīgais trūkums bija pārāk liela centība, ja Ježovs ķērās pie darba, viņš neapstājās ne pie kādiem šķēršļiem. Kā izrādīsies vēlāk, 1937.gadā, šī īpašība būs izšķiroša komunistiskās partijas tīrīšanā.

Nikolajs Ježovs par iekšlietu komisāru kļuva 1936. gada 26. septembrī. Pats Staļins rakstīja, ka neredz jēgu amatā atstāt Henrihu Jagodu. Viņaprāt, Jagoda bija pārāk neizlēmīgs, lai atrisinātu tā dēvēto trockistu sazvērestību. Staļina galvenais uzdevums bija iznīcināt savus politiskos pretiniekus, kam tāds kadrs, kā Ježovs, derēja lieliski.

Iekšlietu komisāra amatā Nikolajs Ježovs sabija divus gadus. 1937. gadā viņš īpaši aktīvi tīrīja partiju un visas pārvaldes iestādes. Zināms, ka Ježova galdā glabājās vairākas lodes. Tās bija speciāli izņemtas no mirušo partijas augsti stāvošo cilvēku ķermeņiem, kurus pēc Ježova pavēles sodīja ar nāvi. Protams, šīs pavēles visas saskaņoja Staļins. Interesanti, ka Ježovs uzstādīja savdabīgu rekordu. Viņš 1937. gadā vien pie Staļina kabinetā ieradās 290 reizes, kopā pavadot tajā 850 stundas. Ježovs savā tīrīšanas laikā uz cietumu, nometnēm vai nāvessodiem aizsūtīja ap 15 tūkstošiem cilvēku. Viņš uzskatīja, ka ļoti svarīga valsts pastāvēšanai ir stipra iekšlietu struktūra, kur liela loma ir arī ārzemēs esošajiem aģentiem un ziņotājiem. Viņa terors bija tik liels, ka visu Ježova laiku sāka dēvēt par „ježovšinu”. Bija pat kāda karikatūra, kur Nikolajs Ježovs cimdotās rokās tur čūsku, kas ir Staļina politiskā opozīcija. Sauklis, protams, bija, ja pie rīkles ķēries Ježovs, tad cilvēkam ir pienākušas beigas.

Tomēr kā PSRS struktūrās Staļina laikā mēdza notikt, kas strauji kāpj, tas arī strauji krīt. Jau 1938. gada beigās Ježovs pats iesniedza atlūgumu. Par viņa pārkāpumiem it kā bija ziņojis kāds reģionālas Iekšlietu komisariāta struktūras pārstāvis, kuru vēlāk pārcēla uz darbu Maskavā. It kā Ježovs pats ir mēģinājis sarīkot atentātu un gāzt proletariāta varu. Kādā citā apsūdzības rakstā pieminēts arī pārmetums homoseksuālismā. Kad Ježovu tiesāja, aizstāvības runā viņš atzina, ka ir simtiem noziegumu, par kuriem viņu var sodīt, bet, ja tas ir apvērsums, tad gan nē. Ja Ježovs gribētu gāzt partijas vadību, viņš bez šaubām varētu nogalināt viņus pats. Ježovam piesprieda nāvessodu un nošāva 1940. gada 4. februārī. Ilūziju par savu likteni Ježovam nebija, jo vēl atlūguma rakstā viņš lūdza Staļinu neaiztikt viņa 70 gadus veco māti. Pēc Ježova nāves viņš pazuda no fotogrāfijām, kurās reiz braši soļoja kopā ar vadoni. Savukārt Ježova vietā nāca vēl lielāks terors – tas bija Gruzijas kompartijas centrālās komitejas pirmais sekretārs Lavrentijs Berija, kura liktenis, starp citu, nebija nemaz tik atšķirīgs no Nikolaja Ježova.